Kādēļ cilvēki noniecina citas tautības pārstāvjus? 12.02.2020

Baiba jautā: Vispirms liels Jums paldies par dalīšanos savā pieredzē un gaismā. Vēlos uzdot jautājumu par cilvēku, kurš citas rases cilvēkus uzskata par zemākiem un tiešā tekstā sauc viņus par zemcilvēkiem. Sakiet, lūdzu, kādēļ cilvēki noniecina citas tautības pārstāvjus? Cilvēks pats ir ļoti intelektuāls un daudz lasījis, pieredzējis.

Elvita Rudzāte atbild: Attīstīts intelekts vēl nenozīmē attīstītu garīgumu. Ļoti bieži cilvēki, kas attīstījušies intelektuāli, sevi uzskata par pārākiem un labākiem attiecībā pret citiem cilvēkiem. Viņi nezina, ka tantiņa ar 4 klašu izglītību var būt dzīves gudrāka par viņiem, jo viņi vispār nezina atšķirību starp intelektuālo attīstību un garīgo attīstību, jo garīgumu nav iepazinuši.

Tā ir izglītības sistēmas kļūda, ka bērniem cenšas attīstīt intelektu ļoti maz uzmanības pievēršot garīguma izglītībai. Tāpēc nav jābrīnās, ka ir cilvēki, kas uz citiem raugās it kā no augšas, augstprātīgi, noniecinot citus cilvēkus.

Iekļaujošā izglītība, lai cik viņu sarežģīti īstenot praksē, šo problēmu sāk risināt, jo bērni jau no bērnības sāk aizdomāties par cilvēkiem, kam ir kādas grūtības un ka tie nav sliktāki par viņiem un sniedz šiem cilvēkiem palīdzību. Viņos attīstās līdzcietība un līdzjūtība, kas neļauj izpausties augstprātībai un lepnībai, jo bērni savā starpā netiek salīdzināti.

Maz ir cilvēku, kas ir aizdomājušies par konkurences kaitīgo dabu, jo redz tikai konkurences pozitīvo pusi, nezinot, ka tai ir otra negatīvā puse. Piemēram, man ir zināmi fakti, kas notiek ar audzēkņu garīgo veselību, kas mācās prestižajās skolās, kuras valstiskā līmenī vēlas sevi parādīt kā labākās skolas. Man ir nācies sniegt palīdzību bijušajiem izcilniekiem, kuri pārdzīvo katru sīkāko neveiksmi, jo pieraduši būt priekšgalā.

Man ir zināmi fakti, kur bērni pēc bērnudārza nodarbībām tiek vesti uz skolu apgūt jau pirmās un otrās klases vielu, lai tikai viņus uzņemtu šajās prestižajās skolās. Neviens nepadomā, kā šie bērni jūtas un, ka nākotnē viņi izjutīs riebumu pret mācīšanos, jo viss, kas ir piespiests, rada riebumu. Bet vēl mazāk zina, kādas sekas ir piespiešanai, ja tev jau riebjas tas ko dari, ka tas rada garīgus traucējumus.

Veģetatīvā distonija un depresija ir tik izplatītas slimības, kas skar tieši jauno paaudzi, jo uz viņiem jau no bērnības izdarīts spiediens, ka tev jābūt labākam, jāsasniedz mērķi utt. Cik daudzi zina, ka mērķa sasniegšana nav tas svarīgākais, ka svarīgāks ir process, kas notiek, lai mērķi sasniegtu? Cik daudzi zina, ka rezultāts neatspoguļo veikumu, bet gan var būt pārbaudījums tavam egoismam, lepnībai, augstprātībai? Tie, kas interesējas par garīgumu, cik daudzi no viņiem zina, ka Eiropā ir piedzimušas patiešām vecas dvēseles, kas ir otrgadnieki – ļoti daudzas dzīves nespēj apgūt vienas un tās pašas mācības?

Man ir zināms gadījums, kur jaunietis, kas pārstāvēja ģimnāziju visās olimpiādēs, iegūstot pirmās vietas Valstī un starptautiskā līmenī, pēc ģimnāzijas pabeigšanas aizbēga no ģimenes uz ārzemēm, paslēpās, lai viņu neatrastu un liktu mierā, neiestājoties augstskolā, bet sāka strādāt visvienkāršāko darbu, jo ar sirdi juta, ka viņa intelektuālais attīstības līmenis viņu sagrauj kā cilvēku, jo neviens nebija parūpējies līdzsvarot viņa intelektuālo attīstību ar garīguma attīstību. Par laimi viņš pats sevi glāba un tagad viņam dzīvē viss ir nokārtojies, kā arī no slēpņa ir izlīdis, jo jūtas garīgi pietiekami spēcīgs, lai sevi aizstāvētu no savas ģimenes vēlmēm lepoties ar viņa sasniegumiem.

Ja zinātnieki veiktu pētījumu par vidusskolnieku garīgo veselību, salīdzinot vidusskolnieku garīgo veselību, kas mācās parastās vidusskolās ar ģimnāzijām, tad es domāju, ka viņus pārsteigtu rezultāti, tie pat nošokētu. Patiesībā tas ir noziegums pret jauno paaudzi un man ir ļoti lielas bažas, ka kompetenču pieeja neglābs esošo situāciju, jo spiediens uz skolu salīdzināšanu pieaug un lepošanās ar sasniegumiem tiek uzskatīta par kompetenci, kas jāattīsta. Skolas, kas neapzināti ir sargājušas bērnu garīgo veselību, tiek likvidētas, jo rezultāti vāji, nepadomājot, ka bērniem ir ļoti dažādas spējas un intereses. Esam nonākuši līdz absurda situācijai, ko izmainīs tikai ciešanas. Žēl to, kas kļūst par šā absurda upuriem.

Tieši šī iemesla dēļ es sapratu, cik svarīgi ir izveidot paraugu, kur intelektuālā un garīgā attīstība ir līdzsvarota, tāpēc tika nodibināta Sirdsapziņas skola, kur mēģinām attīstīt programmas, lai līdzsvaroti attīstītu intelektu un garīgumu. Pašlaik tas ir tikai piliens jūrā, bet no pilieniem sastāv jūra. Par laimi es redzu, ka pedagogi sāk izprast šo problēmu un jau publiski pauž bažas par to pie kā ir novedusi bērnu vērtēšana, salīdzināšana, slavināšana utt. Es ticu, ka tuvāko 10 gadu laikā notiks pozitīvas pārmaiņas, un bērniem nebūs jācieš no spiediena vienmēr būt labākajiem.

Savukārt Baibas aprakstītajam cilvēkam un viņam līdzīgajiem, būs nākotnē jāpiedzīvo ciešanas, kas dos viņiem iespēju sākt aizdomāties par dzīves likumiem, cilvēciskajām vērtībām un īpašībām. Visiem Dievs dod iespējas atgriezties pie Viņa. Tikai tie, kas tam pretojas, piedzīvo ciešanas, kuras ar intelekta palīdzību nav iespējams atrisināt.

Tāpēc, ja esi sapratis, kāpēc svarīgi attīstīt garīgumu un tev ir bērni un mazbērni, tad dari visu, kas ir tavos spēkos, lai pasargātu savus bērnus no spiediena, kas pašlaik pastāv ļoti daudzās skolās, īpaši ģimnāzijās.

Atceries, ka daudzo iemiesojumu laikā, arī tu esi bijis dažādu tautību pārstāvis. Esi bijis gan nabags, gan bagāts. Kad es biju bērns, es vecākiem jautāju, kāpēc citi sevi uzskata par pārākiem, ja reiz visi esam nākuši no mātes miesām? Viņi nezināja ko man atbildēt. Bērna sirds juta, ka tas nav pareizi, bet nebija neviena, kas viņam paskaidrotu – kāpēc sabiedrība nav vienlīdzīga, kāpēc tautas nav vienlīdzīgas, kāpēc valstis nav vienlīdzīgas? Cik daudz gadiem bija jāpaiet, līdz šis bērns pieaugot caur savām ciešanām nonāca līdz atklāsmei, ka intelekta attīstība bez garīguma attīstības nav nekā vērta.

Lai kas ir bijis manā dzīvē, es priecājos, ka esmu nonākusi tur kur esmu, ka spēju darīt to, ko daru. Arī tev ir iespēja kaut ko darīt savu iespēju robežās, lai sabiedrība mainītos pozitīvā virzienā tajā vietā, kur tu strādā vai tavā vidē. Nav mums nekur jādodas, lai izdarītu labus darbus, jo labo darbu izdarīšanas iespējas ir mūsu deguna priekšā. Bet cik daudzi to redz?