Kādēļ kristāliskie bērni ir ar ļoti mīlošu sirdi, bet tik vāji, neaizsargāti un viegli ievainojami? 08.01.2020
Linda jautā: Liels paldies par atbildēm un paldies, ka stāstāt arī piemērus no savas dzīves. Pat garastāvoklis uzlabojas, kad saņemu atbildi uz kādu man interesējošu jautājumu. Atvainojos, ka tik daudz jautājumu, bet savā meklējumu laikā nonācu līdz Jums un sapratu, ka vēlos mācīties tieši no Jums. Tagad nomierinājos un saprotu, ka Dievišķie likumi nemainās nevienā laikmetā un, ka cilvēki nesaprot, ko nozīmē brīva griba. Pārsvarā visi man saka, ka brīva griba nozīmē, ka ir atļauts darīt to, ko grib. Viņi to tā saprot. Interesanti, jo pat garīgo ceļu ejoši cilvēki to bieži skaidro šādi.
Runājot par pieminēto meiteni gribēju mazliet paturpināt, jo kaut ko īsti nesaprotu viņas situācijā, bet gribas palīdzēt. Tā, kura piedzima ar ūdensvīra laikmeta īpašībām un misiju nest mīlestību pasaulē, pieder pie kristāliskajiem, jo viņai ir visas minētās pazīmes. Jāpiebilst, ka Jūsu dēlam ļoti paveicies, jo viņam ir ļoti stipra mamma un tāda, kura izprata savu bērnu un mācēja viņam atrast piemērotu vidi, kurā augt, kā arī atbalstīja, iedrošināja un prata apieties ar šādu bērnu. Minētajai meitenei gan tik ļoti nav paveicies, jo viņa bija citādāka un viņu nesaprata ne draugi, ne ģimene, ne skola, tāpēc jutās kā no citas planētas.
Viņai ļoti nepatika lieli pūļi, skaļi trokšņi, strīdi, negācijas, bet viņu spieda iet skolā, kurā nepatika un teica, ka tāda ir dzīve, tāpēc jāpaciešas. Viņa labāk jutās mazās kompānijās, bet klasē bija ļoti daudz skolēnu un viņu, protams, nepieņēma. Skola viņai asociējās ar katorgu. Viņai tik ļoti nepatika iet skolā, jo jutās tur nelaimīga, ka sāka visu laiku slimot un arī bastot stundas. Viņa skolā nespēja koncentrēties uz mācībām, jo visu laiku bija stresā un gaidīja kad ātrāk tiks prom. Tas ietekmēja sekmes. Papildus stress viņai bija tāpēc, ka viņai nepadevās daži priekšmeti, bet ļoti labi veicās citos priekšmetos. Viņu gribēja izslēgt no skolas, jo nederēja tas, ka viņai ir talanti citās jomās, bet daži mācību priekšmeti pieklibo.
Vēl stāstīja, ka bērnībā piedalījās dažos konkursos un visi skolotāji paredzēja, ka būšot pirmā vieta, jo visu tik labi izdarīja un varējis redzēt, ka no sirds darījusi, bet vienmēr pirmo vietu ieguva meitene, kuras vecāki bija ietekmīgi cilvēki pilsētā. Visi skolotāji esot bijuši šokā par rezultātiem. Ja viņa skolā jutās slikti un devās mājās, tad uzklausīšanas vietā saņēma pārmetumus un nosodījumu. Tēvam neinteresēja kāpēc tā notika, bet galvenais bija sarāt. Māte gribēja palīdzēt, bet nezināja kā un noteica, ka tur neko nevar darīt. Svarīgi bija, lai viņa pabeidz skolu un vienalga kā. Nesaņemot atbalstu un sapratni viņa sāka negribēt arī mājās nākt, bet par to atkal tika sabārta. Mājās arī mūžīgie strīdi ģimenes locekļu starpā. Viņai nepatika būt ne skolā ne mājās. Visur salīdzināšana, konkurence, nosodījumi, aizliegumi, nepārtraukta kontrole, bāršana, neļaušana būt pašai. Tā viņa zaudēja ticību sev, ticību saviem spēkiem, ticību, ka ir kaut ko vērta, ticību, ka ir mīlestības cienīga, ticību, ka viņa ir noderīga sabiedrībai, ticību, ka viņai ir talanti, ticību, ka viņa vispār kaut ko labi prot.
Uz viņu šķībi skatījās un lika, lai neuzbāžas citiem, kad viņa citiem cilvēkiem izrādīja savu mīlestības pilno sirdi. Viņa sāka kaunēties par savu patieso dabu. Rezultātā viņa sāka slēpt savu patieso dabu un sāka tēlot vēso, skarbo, vienaldzīgo un nocietināja savu sirdi. Attiecībās neizrādīja savas jūtas. Ārēji nepieejama, bet sirdī dziļi ievainojama, ļoti jūtīga, labsirdīga, ļoti empātiska, pozitīva. Vienmēr sapņoja par pasauli, kur viss ir labi, kur valda mīlestība, gaisma, prieks, labi cilvēki, kur visi ir patiesi, draudzīgi un godīgi. Man tas likās kaut kas nereāli sasniedzams, jo mūsu sabiedrība tā nedzīvo, bet mani iekšēji nepameta sajūta, ka tā meitene nevis sapņo, bet viņa zin, ka tāda vieta eksistē. Bija sajūta, ka viņa nāk no tādas vietas jeb pasaules un, ka to pašu viņa grib paveikt šeit uz zemes.
Tikai man žēl viņas, jo viņa tiešām citu dzīvēs ienes prieku un pie tam ir kristāliskais bērns, bet grūtā dzīve viņu salauza un izauga par nepārliecinātu, kompleksainu, vā
No viņas piemēra sapratu cik svarīgi ir lai indigo un kristāliskajiem bērniem būtu kāds, kas viņus saprot, atbalsta, pieņem tādus, kādi viņi ir, sniedz beznosacījuma mīlestību un nodrošina drošu vidi, kurā augt. Šiem cilvēkiem ir pilnīgi cita pieeja vajadzīga un izglītības sistēmai noteikti jāmainās, jo citādi mēs paši iznīcinām šādus bērnus.
Vai iznāk, ka meitene ir palaidusi vējā savu iespēju palīdzēt cilvēcei kļūt labākai? Vai nevar cilvēcei palīdzēt dažādos veidos? Kādēļ kristāliskie bērni ir ar ļoti mīlošu sirdi, bet tik vāji, neaizsargāti un viegli ievainojami?
Elvita Rudzāte atbild: Nekad nav par vēlu atgriezties pie sevis jeb sākt dzīvot atbilstoši savai būtībai. Nekad nav par vēlu sākt pildīt Dievišķos uzdevumus, ja tavs apziņas līmenis ir tiem gatavs. Cilvēcei var palīdzēt ļoti dažādos veidos un tieši tāpēc cilvēki ir tik dažādi.
Kristāliskie bērni ir jaunā rase, kurai nepieciešama pilnīgi cita vide nekā tā ir šobrīd pasaulē. Tomēr nekas nerodas pats no sevis, tāpēc visos laikos ir bijuši izlūki, kas riskē ar savu dzīvību, bet dodas izlūkos, lai iepazītu jauno vidi un veiktu tajā izmaiņas tādas, lai iemiesojumā varētu nākt nākamās rases cilvēki.
Es nezinu, cik lielā mērā kristāliskie bērni atstrādā savu karmu, nākot iemiesojumā tieši šajā laikā, jo iespējams kādā no iepriekšējām dzīvēm viņi ir ievainojuši citu cilvēku dvēseles, un šī ir iespēja viņiem izjust pašiem uz savas ādas kā tas ir, kad tu nerēķinies ar citu cilvēku jūtām, dzēšot savu karmu. Tanī pašā laikā, tas var būt arī dzīves eksāmens pirms sāk uzticēt svarīgus Dievišķos uzdevumus – vai esi gatavs izturēt pazemojumus, uzbrukumus, nevērību, nosodījumu, izsmiešanu un apmelošanu, neuzņemot uz sevis dusmas un nenosodot pāridarītājus, bet izjūtot pret viņiem līdzcietību, jo tie patiešām nesaprot, ko dara? Vai pēc visa piedzīvotā spēj saglabāt savu būtību, nezaudējot reālo pašizpratni?
Lindas minētā meitene nav šos dzīves eksāmenus nokārtojusi, bet nekad nav par vēlu tos nokārtot. Viņai ir jāsāk ar piedošanu, bet, lai atvērtos piedošanai, nepieciešams izprast savas neapgūtās mācības, cilvēciskās vērtības un tas ir ilgstošs darbs ar sevi, kur var būt nepieciešams skolotāja atbalsts, ja cilvēks neizprot Dievišķos likumus un mācības.
sending...
