Kādēļ man apkārt vienmēr ir svešas lietas? 21.09.2020

Anna jautā: Mani pēdējā laikā nomoka kāda lieta. Tās ir manas mātes mantas (saistītas ar viņas darbu), kuras atrodas manā mājoklī (mājoklis gan nepieder man pašai, bet arī ne mammai). Mantas aizņem diezgan daudz vietas lielā skapī. Tās tur ir stāvējušas jau gadiem un mamma negrasās neko ne izmest, ne atdot kādam citam. Esmu jau gadiem vairākkārt lūgusi vai tiešām nekas nav metams ārā, bet vienmēr atbilde ir nē. Tā nu kaut kā pieciešam.

Mamma pati dzīvo citā valstī un kādu dienu vecumdienās domā, ka tās lietas noderēs. Tās lietas jau slikti ož, jo atrodas ļoti sablīvētā veidā. Es saprotu, ka tur kopumā ir arī vērtīgi materiāli, bet ja tie nekur netiek un nevar zināt vai tiks pielietoti, tad man šķiet, ka tā vērtība jau zūd.

Pat naktīs citreiz, kad pamostos, domāju, kā gan efektīgāk atbrīvoties no šīm lietām manā mājvietā. Būtībā gandrīz katru dienu galvā par to domāju un kur mantas varētu citur glabāt, bet tā arī neesmu pie risinājuma nonākusi. Prātā jau iztēlojos kā tās tiek izvestas un atbrīvojas vieta. Nenoliedzu, ka jau citreiz no domas par to, ka tās mantas tur stāv,
netiek lietotas un kustinātas, uznāk dusmas. Dusmas, ka nespēju izlemt pati, kādas lietas būs man apkārt tieši manā mājvietā. Bet varbūt zem tā slēpjas kas vairāk. Ņemot vērā, ka šīs lietas aizņem daudz vietas, tas neļauj iekārtot istabu tā kā mums pašiem būtu ērtāk un pašu mantas visas nav kur salikt. Nenoliedzami arī manā ģimenē ir bijuši strīdi tieši saistībā ar šīm lietām.

Mamma man ir mīļa, tādēļ bez viņas ziņas tās neizmestu ārā, bet tajā pašā laikā man ir sajūta, ka tās nedaudz smacē manu ģimeni un ietekmē negatīvi. Varbūt jums ir kāda ideja, kādēļ tā dzīvē notiek, ka citu mantas sāk traucēt un nespēj no tām atbrīvoties? Kas manī varētu būt tas, kas piesaista šo situāciju? Arī citās vietās, kur ar ģimeni dodamies pie radiem ir vienmēr vecu lietu kaudzes, kuras neviens nelieto, bet ārā arī negrasās mest. Abi mani vecāki savā ziņā ir tādi, kas nes darbu uz mājām (darba materiālus) un piekrauj pilnas malas ar tiem. Arī citā mājā atrodas mammas lietas jau vairākus gadu desmitus, tā arī nekur netiekot pielietotas. Tādēļ man šķiet, ka šīm mantām būs līdzīgs liktenis.

Es pati ikdienā cenšos arvien minimizēt lietas sev apkārt, tas rada vieglumu mājās un ir ērtāk. Man ļoti patīk kārtība un ja atļauj laiks, esmu ļoti tīrīga. Pa daudziem gadiem esmu sākusi pieņemt to, ka ne visi ir kārtīgi un tas mani vairs tik ļoti neuztrauc, jo arī dzīvesbiedrs regulāri atstāj lietas aiz sevis. Bet nedaudz tomēr kaitina tas, ka cilvēki glabā
vecas, pat saplīsušas, vai vienkārši nolietotas lietas, kuras neizmanto, bet ārā arī nemet.

Ja iegūtu savu dzīvesvietu, censtos nepieļaut situāciju, ka mūsu mājā glabājas svešas lietas. Bet tā kā šī mājvieta nepieder man pašai, tad nespēju to pilnībā ietekmēt. Bet līdz galam nespēju izprast kādu mācību šī visa situācija man grib parādīt un ko sevī atbrīvot, lai mainītu situāciju.

Elvita Rudzāte atbild: Annai ir jāmācās situāciju pieņemt ar pazemību, jo bez Dieva ziņas nekas nenotiek.

Cilvēki, kas nemet ārā nevajadzīgas lietas, iepriekšējā dzīvē vai pat šajā dzīvē ir piedzīvojuši nabadzību. Tāpēc viņos zemapziņā ir bailes no trūkuma un viņi nespēj izmest lietas tikai šo baiļu dēļ.

Pat, ja Anna iegūtu savu mājokli, visticamāk viņai palūgtu kāds mīļš cilvēks uzglabāt uz īsu brīdi kādu lietu, bet vēlāk izrādītos, ka īsais brīdis ir pārvērties par ilgu laiku. Kāpēc? Tāpēc, ka Annai ir jāapgūst nepieķeršanās mācība un savas gribas neuzspiešana citiem mācība.

Ja tu esi kaut kam pieķēries, tad tu sev piesaistīsi cilvēkus, kas arī kaut kam ir pieķērušies. Ja tu citiem uzspied savu gribu, tad tu sev piesaistīsi cilvēkus, kas tev mēģinās uzspiest savu gribu. Iesaku Annai pavērot sevi, cik ļoti viņa rēķinās ar citiem cilvēkiem? Ja tu nerēķinies ar citiem, tad citi nerēķinās ar tevi.

Bet varbūt Annai ir izpatikšanas citiem neapgūtā mācība, kas nozīmē, ka viņā ir bailes “mani nemīl”, jo citiem izpatīk tas, kas baidās nesaņemt mīlestību? Ja reiz Annai mamma tik mīļa, tad kāpēc viņa nevar izstāstīt mammai par šo problēmu, īpaši jau tāpēc, ka šī problēma rada nesaskaņas Annas ģimenē?

Un visbeidzot pats Annas jautājums – kādēļ man apkārt vienmēr ir svešas lietas? – jau pasaka, ko Anna nav sapratusi. Anna domā, ka viņai kaut kas pieder. Anna domā, ka tās lietas, kuras viņa uzskata par savējām ir viņas, bet patiesībā, viņai nekas nepieder un nepiederēs. Viņa sapņo par savu mājokli, bet visi mājokļi pieder Dievam un tikai Viņš izlemj, kad un kādu mājokli dot cilvēkam. Tanī pašā laikā Viņš var arī atņemt mājokli. Tāpēc galvenā Annas mācība ir saprast, ka viņai nekas nepieder un nepiederēs.