Kādēļ mums katram sirdsapziņa atšķiras un kas to ietekmē? 25.08.2017
Liene jautā: Liels paldies par jūsu darbu, jūs man esat ļoti daudz palīdzējusi un atvērusi acis par daudzām lietām, uz kurām līdz šim skatījos citādi. Man radās tāds jautājums – kādēļ mana sirdsapziņa ir ļoti nežēlīga pret mani, bet citiem cilvēkiem lietas, par kurām mana sirdsapziņa mani skolo, viņiem tā liekas norma un viņu sirdsapziņas nerunā, viņiem viss ir kārtībā. Kādēļ mums katram sirdsapziņa atšķiras un kas to ietekmē?
Otra lieta, par kuru vēlējos runāt – kādreiz man likās svarīgas lietas – mācības, mans darbs, bet pēdējā laikā man liekas, ka tās ir maznozīmīgas. Es vēlētos vairāk laika pavadīt vienatnē, pie dabas nevis caurām dienām pie datora. Studēju doktora studiju programmā, man palicis vairs tikai diplomdarbs, bet es nedomāju, ka vēlos to pabeigt. No vienas puses – muļķīgi, jo tik daudz darba ieguldīts un palicis pēdējais, no otras – vai man nevajadzētu tērēt laiku nevajadzīgi un izmainīt visu uzreiz tagad, jo tomēr laiks uz šīs pasaules mums katram ir ierobežots. Mani māc šaubas, vai es netērēju laiku nelietderīgi?
Elvita Rudzāte atbild: Es domāju, ka sirdsapziņa mums neatšķiras, jo tā ir Dievs un tas nevar būt atšķirīgs, bet mums atšķiras garīgās attīstības līmenis un spēja sadzirdēt savu sirdsapziņu. Daudzi cilvēki pieļauj kļūdas, domājot, ka rīkojās saskaņā ar savu sirdsapziņu, bet patiesībā viņi to nemaz nedzirdēja, viņi klausīja tikai savu prātu. Tieši tāpēc viņi var mierīgi gulēt, kaut arī ir pieļāvuši kļūdu, jo prāts saka: “Tu rīkojies pareizi.”
Tikai vēlāk, kad caur dažādiem dzīves notikumiem, bieži ciešanām, apziņas līmenis ir paplašinājies, pēkšņi viņi atceras kādus pagātnes notikumus, un sāk sadzirdēt savu sirdsapziņu. Viņus pārņem kauns, vainas izjūta par pagātnē nodarīto, kas var pat radīt veselības problēmas. Tāpēc ļoti svarīgi ir izprast neapgūtās mācības un atbrīvot stresus ar piedošanu, turpmāk kļūdas neatkārtojot.
Tikai sirdsapziņa spēj atbildēt uz jautājumu, vai mācoties doktorantūrā, tu tērē nelietderīgi laiku? Mums visiem šajā laikā ir jādara viss, kas ir mūsu spēkos, lai sabiedrība kļūtu labāka. Sēdēšana dabā, norobežošanās no cilvēkiem, sabiedrību labāku nepadarīs. Ja reiz mācies doktorantūrā, tas nozīmē, ka tev ir iespējas izdarīt kaut ko labu tieši tajā jomā, kurā mācies. Bezdarbība būtu tad, ja tev ir iespēja izdarīt, bet tu to nedari. Piemēram, Liene raksta: “…Es vēlētos vairāk laika pavadīt vienatnē, pie dabas nevis caurām dienām pie datora…” Es katru dienu pavadu diezgan daudz stundas pie datora, lai atbildētu uz cilvēku vēstulēm un ievietotu izglītojošu informāciju portālos, lai sagatavotu seminārus, rakstītu grāmatas utt. Es priecājos, ka ir izgudrots dators un pastāv internets, jo iespējas dalīties ar zināšanām ir daudz plašākas nekā tās bija agrāk.
Šaubas tieši tāpat kā bailes ir tumsas enerģija, kas mēģina cilvēku apstādināt ceļā pie Dieva. Nevajag baidīties kļūdīties, jo Augstākie spēki nekavējoši mums dod zīmes, ja mēs kļūdāmies. Vajag baidīties no bezdarbības, tad gan Augstākie spēki mums nespēj palīdzēt.