Ieva jautā: Paldies par visām jūsu sniegtajām mācībām, un atbildēm… Jau kādu laiku, aktīvi lasu domātājs.lv. Man ir radies jautājums par cilvēku atsijāšanos, kādēļ notiek cilvēku atsijāšanās, un kādēļ ir tik grūti cilvēkus atlaist? Man ir radusies situācija, esmu ieraudzījusi savas “draudzenes” īstās krāsas. Acīs man tika teikts viens un aiz muguras pretējais, arī mani draugi it kā tika rīdīti pret mani, ilgu laiku laidu gar ausīm, negribējās tam ticēt, parasti paraudāju, tad nomierinājos un dzīvoju tālāk, negribēju rādīt liekas negācijas…
Tomēr notika paredzamais un iekšā uzkrātās emocijas uzsprāga… Pavilkos uz provokāciju un pateicu visu, ko domāju, kontakts ar cilvēku, protams, pārtrūka… Vienmēr par visu esmu jutusi vainas apziņu, un arī tagad ar sirdi saprotu, ka ir noticis kam jānotiek, bet prāts saka ko citu…
Kā lai tiek vaļā no vainas apziņas, un neļaut sevi atkal piemuļķot, jo cilvēks atkal grib uzsākt ar mani kontaktu? Kā arī, kopš brīža kad kontakts pārtrūka, dzīve iet tikai uz augšu. Mēnesi pēc šī notikuma darbā dabūju paaugstinājumu, ļoti satuvinājos ar ģimeni, uzlabojās attiecības ar draugiem, beidzot pat ir sākuši augt veselīgi un stipri mati, kas iepriekš regulāri aplūza… Īsumā jautājums ir sekojošs, kā ļauties atsijāšanai, un nevainot sevi visās pasaules problēmās???
Negribu darīt pāri savam ķermenim un mocīt savu garu atļaujot sevi izmantot, kā zibens novedēju. Esmu ļoti emocionāls cilvēks, un jūtu līdzi visam kas notiek apkārt…
Elvita Rudzāte atbild: Dzīvē cilvēki sastopas un izšķiras, lai pēc laika atkal sastaptos un ne vienmēr atkārtota sastapšanās notiek vienas dzīves laikā. Visi savstarpējie pārdzīvojumi ir neapgūtās mācības, kuras agrāk vai vēlāk būs jāizprot. Kad esi izpratis kādu mācību, cilvēks kas neapzināti bija tavs skolotājs, no tavas dzīves pazūd. Var to saukt par cilvēku atsijāšanos, bet patiesībā jau mēs tikai mainām savas lomas un nevar zināt kurā dzīves brīdī atkal būs jāsastopas un kopā kaut kas jāapgūst.
Lai atbrīvotos no vainas izjūtas, nepieciešams vispirms atbrīvot bailes “mani nemīl”, bet lai tās atbrīvotu, ir jāizprot un ar piedošanu jāatbrīvo visi pagātnes notikumi, kas radījuši bailes un vainas izjūtu. Jo labāk izpratīsi savas mācības un dzīvi, jo mazāk sevi vainosi visās pasaules problēmās un vieglāk pārvarēsi grūtas dzīves situācijas. Tas ir ļoti pamatīgs un regulārs darbs ar sevi. Lai izprastu savas neapgūtās mācības, nepieciešams apgūt Dievišķo zinātni, un to nevar izdarīt nedēļā, mēnesī, gadā. Tam ir nepieciešams ilgs laiks, viss mūžs. Piemēram, es vēl jo projām apgūstu Dievišķo zinātni un zinu tikai to, ka vēl ļoti daudz ko nezinu – jo dziļāk ej, jo vairāk saproti, cik daudz vēl jāmācās.
Labā ziņa ir tā, ka sasniedzot noteiktu apziņas līmeni, prāts nomierinās, emocijas samazinās un arvien labāk attīstās izšķirtspēja. Man par maz informācijas, lai es novērtētu, vai Ievas draudzene ir sapratusi savu kļūdu un to nožēlojusi, tāpēc nevarēšu dot rekomendāciju, vai viņai turpmāk var Ieva uzticēties. Jebkurā gadījumā Ievai ir jābūt piesardzīgai attiecībās ar cilvēku, kas viņu ir nodevis. Svarīgi ir pāridarījumus piedot, bet turpmāk būt modrai un neignorēt situācijas, ja aiz muguras draudzene turpina aprunāt. Ja aprunāšana turpinās, tad visticamāk draudzene neko nav sapratusi un nožēlojusi. Tādā gadījumā viņu nevar saukt par draudzeni, jo draugs ir tas uz kuru tu vari paļauties, kas tev sniegs palīdzību jebkurā diennakts laikā.
Ja nespēj atlaist kādu cilvēku, tas nozīmē, ka esi šim cilvēkam pieķēries, kas savukārt nozīmē, ka neesi izpratis pieķeršanās mācību – tev nekas nepieder.
Iesaku Ievai piedalīties Sokrata tautskolas piedāvātās izglītošanas un atbalsta grupu aktivitātēs (plānam sekot līdzi šeit) un DVĒSELES MIERS programmās (plānam sekot līdzi šeit).