Kādu gudrību sevī auklē bailes? 22.08.2022

Rūta jautā: Es vēlētos dzirdēt Jūsu skaidrojumu par šādām divām manām dzīves situācijām.

Cik vien es spēju sevi atminēties, man vienmēr ir bijušas bailes zaudēt savus ģimenes locekļus, it īpaši mammu. Es nezinu, kāpēc tā. Bija laiks, kad domāju, ka šīs bailes ir izraisījis gadījums, kad man tuvs ģimenes loceklis (tā nebija mamma) saslima ar vēzi. Šis ģimenes loceklis atlaba pēc vēža slimības. Es vairs neesmu droša, vai šo baiļu izcelsme ir rodama mana ģimenes locekļa slimībā. Pirms vairākiem gadiem man bija sapnis, kurā man pateica, ka 13.gadsimtā es biju inkarnējusies kā vīrietis un es pazaudēju bērnu. Sapnī nekas cits nebija paskaidrots. Es nezinu, kā šo sapni izskaidrot. Varbūt tās ir manas domas manu baiļu iespaidā, bet varbūt tās ir atmiņas par notikumu kādā no iepriekšējām dzīvēm. Nav ne jausmas. Lai vai kā, bet mans jautājums ir šāds – ko māca bailes zaudēt tuviniekus? Kāda gudrība ir paslēpusies šajās bailēs?

Otra situācija ir par mācību gaitām. Diezgan regulāri iznāca tā, ka es saslimu tieši uz 1.septembri. To nekādi nespēja saprast mani vecāki. Arī es to nekādi nesapratu. Kļūstot pieaugušai, es sapratu, kāpēc es saslimu tieši uz 1.septembri. Cēlonis bija tāds, ka man bija bail un tās bailes bija šādas – bailes, ka es netikšu līdzi apmācības tempiem. Skolotāji bija prasīgi, mācību vielas apguves tempi bija lieli un straujiem soļiem gājām uz priekšu. Tas viss mani biedēja.

Tagad, kad esmu pieaugusi, šīs bailes no skolas laikiem izpaužas līdzīgi, bet citādāk. Piemēram, darbā sadarbībā ar komandas biedriem līdz nākamā mēneša beigām ir jāiesniedz apjomīgs ziņojums un mani māc bailes, ka nepaspēsim sagatavot ziņojumu.

Vēl kāds piemērs. Esmu uzlikusi modinātāju, bet man ir bailes, ka es nogulēšu modinātāju vai modinātājs nenozvanīs. Kad es sev pajautāju: „Kas notiks, ja arī es nedzirdēšu modinātāju?”. Mana atbilde ir šāda: „Es nokavēšu darbu, respektīvi, nepaspēšu laikā ierasties darbā”. Nākamais jautājums: „Ja arī Tu nokavēsi darbu, kas tajā būs tik ļoti slikti?” Mana atbilde: „Mani sarās”. Ja es cenšos atminēties pirmās reizes, kad sāku baidīties no sarāšanas, tad tās ir bērnības situācijas, kad mamma dusmojās, sarāja par kaut ko, kas man nebija izdevies. Mamma diemžēl nebija iecietīga attiecībā uz pieļautajiem misēkļiem, kļūdām un arī šobrīd viņa turpina šausmināties, piemēram, par citiem cilvēkiem, kuri pieļauj kļūdas dzīvē. Nu jau man ir vieglāk iekšēji palikt mierīgai, kad mamma šausminās par kļūdām, bet vienalga ir brīži, kad tie mani iekšēji sastresina.

Pēc manu iekšējo sajūtu nokrāsas bailes netikt līdzi, bailes neiekļauties laikā, bailes nokavēt/nepaspēt ir praktiski identiskas. Kādu mācību pasniedz šīs bailes? Kādu gudrību tās sevī auklē?

Elvita Rudzāte atbild: Bailes ir ļoti dažādas, tāpēc arī to sniegtā gudrība ir dažāda. Visām bailēm kopīgais vēstījums ir tas, ka cilvēks ir tālu no Dieva un viņam nav pietiekamas zināšanas, lai izprastu dzīves notikumus un pasaules kārtību. Tāpēc no bailēm ir iespējams atbrīvoties tikai tad, ja sāk paplašināt apziņas līmeni. Jo plašāks apziņas līmenis, jo vājākas bailes līdz tās pazūd pavisam, jo tuvāk cilvēks ir Dievam. Tam pierādījums ir Svēto Cilvēku dzīves apraksti, kas spēja izdarīt prātam neaptveramo un Viņos nebija bailes.

Piemēram, kad domāju kā Svētā Terēze no Kalkutas sāka sniegt palīdzību nabadzīgākajiem no nabagiem bez naudas, viena pati noziedzīgā rajonā, kur neviens Viņu neaizskāra un kā Viņas darbs attīstījās visā pasaulē, tad man Terēzes paveiktais šķiet prātam neaptverams un neiespējams, bet mēs visi zinām, ka tā nav pasaka vai teika, jo Viņas darba augļi ir redzami vēl mūsdienās.

Bailes zaudēt tuviniekus ir tikai tiem, kas nezina, ka viņus nav iespējams zaudēt, jo nekas nekur nepazūd, mainās tikai atrašanās vieta. Cilvēks pēc fiziskā ķermeņa nāves maina atrašanās vietu no fiziskās pasaules uz Smalko pasauli. Viņš turpina dzīvot un sniegt palīdzību saviem mīļajiem, kas palikuši fiziskajā iemiesojumā, bet reti, kad mēs apzināmies, ka negaidītā palīdzība nāk no mūsu mirušajiem tuviniekiem. Īpaši tas attiecas uz mirušajiem vecākiem, kas turpina sniegt palīdzību saviem bērniem, kas atrodas iemiesojumā. Es personīgi apzinos, ka mani mirušie vecāki mani atbalsta un palīdz, un esmu pat piedzīvojusi pierādījumus, ka tā tas patiešām ir.

Ja cilvēkam nav zināšanu par notiekošo Smalkajā pasaulē un viņš neizprot cilvēka būtību, kas ir Svētā Trīsvienība – gars, dvēsele un ķermenis, tad viņā ir bailes no nāves un bailes zaudēt tuviniekus, jo viņš patiesībā baidās no nezināmā – kā viņš turpinās savu eksistenci bez tuvinieku klātbūtnes un atbalsta? Ja cilvēks piedzīvo to no kā baidās, tad viņš arī piedzīvo turpinājumu, ka nekas nebeidzas, viss turpinās, bet tas ir savādāk nekā bija iepriekš.

Bailes netikt līdzi, bailes neiekļauties laikā, bailes nokavēt/nepaspēt norāda, ka to pamatā slēpjas bailes “mani nemīl”. Savukārt bailes “mani nemīl” norāda, ka cilvēks nezina, ka viņu ļoti mīl Dievs. Tie cilvēki, kas cenšas nopelnīt, izdiedelēt cilvēkmīlestību, tie neapzinās, kas ir Dievišķā Mīlestība, kas nav jādiedelē, jo Dievs mūs mīl bez nosacījumiem tādus kādi mēs esam. Taču tas nenozīmē, ka Viņš atbalsta mūsu kļūdas. Viņš ļoti savdabīgā veidā liek mums pašiem saprast, kad esam kļūdījušies un Viņš ļoti priecājas, ja mēs vairāk kļūdas neatkārtojam.

Tikpat svarīgi ir saprast, ka neviens cilvēks uz pasaules nav labāks vai sliktāks par tevi. Mēs visi esam tikai aktieri, kas spēlē savu lomu/as lielajā izrādē, ko sauc par DZĪVI. Mums nav jālepojas ar saviem sasniegumiem, bet jābūt prieka izjūtai virzīties uz priekšu, ko sauc par augšanu garā. Mums nav jāizvirza nedzīvi mērķi, lai tikai būtu kāds mērķis, bet jāsaprot, kas patiešām ir galvenais dzīves mērķis? Un tas visiem ir viens – kļūt dzīves gudrākiem un darīt visu, lai sabiedrība kļūtu dzīves gudrāka un labāka.

Jo cilvēks ir tuvāk Dievam, jo viņam mazāk ir svarīgi, ko par viņu padomās citi, ja viņam kaut kas nesanāks kā iecerēts. Tāpēc vēlreiz atkārtoju, visi, kuri cieš no bailēm, jums ir jāatgriežas ticībā pie Dieva un jāapgūst Dievišķās zinātnes gudrības.

Diemžēl man nav iespējas visas gudrības uzskaitīt šajos rakstos, jo tad man atbilde uz Rūtas jautājumu būtu jāgatavo gadu desmitus. Tāpēc mans uzdevums ir parādīt Virzienu, tālāk jau jūs nonāksiet tur, kur jānonāk un atradīsiet to, kas jāatrod paši saviem spēkiem.