Kam un kādas pensijas jāmaksā? 13.11.2012

Laiku pa laikam tiek aktualizēts jautājums par pensiju apmēriem. Pensionāri, kuri lielāko daļu sava darba mūža strādāja Padomju Latvijā, šobrīd saņem nelielas pensijas, jo brīvās Latvijas laikā viņu pensiju uzkrājumi bija nelieli. Visi Labklājības ministri ir saņēmuši pārmetumus, ka šis jautājums netiek pienācīgi un taisnīgi risināts.

Skatoties no ekonomiskā viedokļa, ir skaidrs, ka Labklājības ministri nevar mākslīgi palielināt pensijās uzkrāto naudu, tāpēc nevar samaksāt pensionāriem tādas pensijas, kādas viņi vēlētos. Bet jautājums ir cits  – vai ir taisnīgi maksāt lielas pensijas tiem, kuri pēdējos gados ir saņēmuši lielas algas, un tāpēc viņiem ir lielas pensijas?

Skatoties uz šo jautājumu no garīgā viedokļa, jāatceras Dievišķais likums: „Viss, kas pasaulē notiek, ir absolūti taisnīgi.” Ko šis Dievišķais likums māca? Tiem, kuriem materiālajā dzīvē klājas labi, tie iepriekšējās dzīvēs ir uzkrājuši labu karmu. Tiem, kuriem materiālajā dzīvē klājas slikti, tie iepriekšējā dzīvē nav pareizi attiekušies pret materiālajām vērtībām, piemēram, ja cilvēks ir bagāts un viņš ar savu bagātību nedalās ar tiem, kuriem klājas grūti, tad nākamajā dzīvē bagātais cilvēks piedzims vietā, kur valdīs liela nabadzība, un nebūs nekādas iespējas no šīs situācijas izkļūt. To sauc par karmu ar nabadzību. Nav teikts, ka visi tie, kuri šajā dzīvē dzīvo nabadzīgi, iepriekšējās dzīvēs nav pareizi ieguldījuši savu bagātību. Ir augsti attīstīti Gari, kuri iepriekšējās dzīvēs ir bijuši bagāti savas labās karmas dēļ, un šajā dzīvē paši ir izvēlējušies grūtus dzīves apstākļus, jo iepriekšējās dzīvēs viņiem nav bijusi iespēja apgūt grūtu dzīves apstākļu mācību stundu. Šie cilvēki nekad nesūkstās par savu nabadzību. Viņi ir pateicīgi Dievam par to, ko Dievs viņiem ir devis un meklē iespējas izdzīvot. Šie cilvēki parasti ir dzīves gudri, bet var būt bez labas izglītības.

Tas gan nenozīmē, ka Labklājības ministrija nevar veikt izmaiņas pensiju aprēķināšanas kārtībā, protams, var, un tas arī būs jādara, jo situācija ar sociālo budžetu neuzlabosies, gluži pretēji –  tā pasliktināsies. Kāpēc? Dievs nav paredzējis cilvēkam dot ilgstošu atvaļinājumu. Dievs gaida no cilvēka darbu mūža garumā. Ko tas nozīmē? Cilvēkam nav obligāti visu mūžu jāstrādā algots darbs, bet viņam noteikti ir jāstrādā. Dievs radīja sociālās nodrošināšanas sistēmu tādēļ, lai palīdzētu tiem, kuriem klājas ļoti grūti – liela nabadzība vai slimība, kura neļauj cilvēkam strādāt. Bet kas notiek dzīvē? Sociālās nodrošināšanas sistēmas pabalsti ir attīstījuši cilvēkos slinkumu. Cilvēki izrēķina, ka izdevīgāk ir saņemt valsts vai pašvaldības pabalstu nekā strādāt. Tas ir pretrunā ar Dievišķo likumu: „Mūžu dzīvo, mūžu mācies.” Ko šis likums nozīmē? Gudrāki mēs varam kļūt tikai apgūstot mācību stundas praksē. Nepietiek ar teoriju, mums zināšanas ir jāpielieto praksē, un prakse ir darbs.

Rodas jautājums: „Kāpēc mēs maksājam nodokļus?” Daudzi uzņēmēji saka, ka viņi nemaksā nodokļus, jo uzskata, ka valdība nepareizi iegulda vai izmanto viņu samaksātos nodokļus. Arī šis jautājums no valdības puses sabiedrībai tiek skaidrots nepareizi. Mēs nemaksājam nodokļus savām pensijām vai nākotnei. Mēs maksājam nodokļus tagadnei, t.i., visam tam, kam šobrīd nauda ir nepieciešama,  tajā skaitā cilvēkiem, kuriem patiešām tagad ir nepieciešama palīdzība. Tas ir mūsu ziedojums valstij, kurā mēs dzīvojam. Tas ir mūsu ziedojums cilvēkiem, kuriem tagad ir nepieciešama palīdzība. Tas, kā šī nauda tiek tērēta, jau ir cits jautājums par valsts un pašvaldības ierēdņu karmu, kuru viņi ar pareizu rīcību veido labāku vai gluži pretēji – ar nepareizu rīcību veido sliktāku. Mums, kas maksā nodokļus, ir jādomā tikai par to, ka mēs dodam valstij labumu nodokļu maksāšanas veidā. Mums nav jāskatās citam kabatā, mums katram ir jāskatās tikai pašam uz sevi. Tas gan nenozīmē, ka mums ir jāatļauj nepareizi izsaimniekot valsts naudu, bet mēs nedrīkstam nevienu nosodīt, mums ir jādara viss, lai valsts pārvaldē strādātu cilvēki, kas ievērotu Dievišķos likumus un cilvēciskās vērtības. Tad mums nekad nevajadzēs baidīties, ka kāds izsaimniekos mūsu samaksāto naudu. Bet, lai valsts pārvaldē strādātu šādi domājoši cilvēki, mums pašiem ir jāievēro Dievišķie likumi un cilvēciskās vērtības. Kādi esam mēs, tāda ir mūsu valdība un parlaments. Viss sākas ar indivīdu.

Es esmu maksājusi un maksāju lielus nodokļus un esmu pateicīga Dievam, ka man ir darbs un iespējas kalpot cilvēkiem. Es nemaksāju nodokļus ar domu, ka man kādreiz būs liela pensija. Es būšu priecīga, ja man nākotnē maksās pensiju, bet ne tāpēc es tagad strādāju. Es esmu pateicīga Dievam, ka Viņš man dod veselību un atļauj strādāt.  Es dzīvoju ar domu, ka es strādāšu līdz brīdim, kad Dievs mani sauks pie Sevis…

Autore: Elvita Rudzāte