Kāpēc “Antikrists” ir bīstams? 20.04.2020

Mārtiņš jautā: Tavā atbildē par kategorismu ir uzlikts liels akcents uz ‘Antikristu’, kurš nāks pie varas. No šīs personas apraksta secinu, ka būtisks tās ‘trūkums’ ir patiesības sagrozīšana un varas izmantošana savtīgos nolūkos. Izvērtējot manu pieredzi par vēsturisko valdnieku aprastiem un pēdējo 100 gadu pasaules notikumiem, neredzu atšķirību starp bijušajiem/esošajiem cilvēku kopu (lai kā tās sauktu – valstis, nācijas, utt.) vadoņiem un ‘gaidāmo’ ļaunumu šajā varas izmantošanas jautājumā.

Lūdzu izvērs dziļāk savu skatījumu šā aspekta risku pamatojumā attiecībā uz iespējamo nākotni.

Elvita Rudzāte atbild: Visi cilvēki pieļauj kļūdas un bez tām dzīvi nodzīvot nav iespējams. Tomēr pārsvarā cilvēki kaut ko cenšas mācīties no savām kļūdām.

Cilvēks, kuram ir ļoti labas intelektuālās zināšanas un, kas garīgi attīstās savtīgos nolūkos nevis tāpēc, lai kļūtu labāks un saplūstu ar Dievu, ir bīstamāks nekā jebkurš cits cilvēks, kas pieļauj kļūdas un tāpēc nonāk cietumā. Kāpēc? Tāpēc, ka viņam ir ļoti labas zināšanas un viņš pat zina, ka izvairīties no sliktas karmas uzņemšanas. “Antikrists” neko nedara ar savām rokām, bet izdara tā, ka cilvēki paši pieņem tādu izvēli, kas “Antikristam” ir izdevīga.

Līdzībās runājot, “Antikrists” atstāj telpā ieroci, kur spēlējas bērns, zinot, ka bērns kādā brīdī var aizsniegt ieroci, nospiest pogu un nogalināt sevi vai citus. “Antikrists” apzinoties šo risku, pats aiziet uz telpu, kur lode viņu nevar sasniegt un gaida, kas notiks. Pēc laika notiek šāviens, “Antikrists” iet uz telpu, kur atstāja bērnu ar ieroci un redz, ka bērns ir dzīvs un lode iestrēgusi skapī. “Antikrists” nevis priecājies par to, ka nav notikusi nelaime, bet bēdājies, jo viņa plāns neizdevās. Bērnu pasargāja Dievs.

Citiem vārdiem sakot, cilvēks, kas manipulē ar citiem, var gudri izraisīt kādu nelaimi, kuras rezultātā cilvēki var pieņemt aplamus lēmumus. Piemēram, tagad tiek apspriests kā kontrolēt iedzīvotāju atrašanās vietu caur digitālām ierīcēm. No vienas puses, lai kontrolē, jo nav jau ko slēpt. Bet no otras puses, sabiedrība, kuru var tik viegli kontrolēt, nav brīva. Tas ir tāpat kā cilvēki ar kamerām, suņiem un elektriskiem ganiem kontrolē aitu ganāmpulku. Aitas it kā ganās pļavā, var teikt, ka jūtas brīvas, bet tikai līdz zināmai robežai. Patiesībā viņas nav brīvas un neizlemj savu likteni, jo to izlemj cilvēks.

Dievs cilvēkam ir devis brīvo gribu, lai cilvēks par savām izvēlēm uzņemtos atbildību. “Antikrists” ietekmē cilvēku gribu, lai tie pieņemtu tādas izvēles, kuras viņam ir izdevīgas, lai viņš sasniegtu savus personīgos mērķus.

Neesmu praviete, lai pateiktu kas būs nākotnē. Vienīgi redzu, ka izmaiņas pasaulē notiek un pārmaiņas būs lielas. Esmu sapratusi, ka pasaule sadalīsies savos uzskatos un līdzīgi domājošie apvienosies kopienās vai valstīs. Pastāvēs kopienas, kur materiālā labklājība būs galvenais mērķis, t.i., cilvēki darīs visu, lai nopelnītu vairāk un dzīvotu greznāk, bet viņu garīgā veselība pasliktināsies, jo stresu līmenis būs pārāk augsts un viņi ļoti labi pakļausies “Antikrista” ieteikumiem, jo viņiem nav svarīga brīvība un mīlestība. Viņiem svarīgas būs tikai baudas. Un būs otra daļa cilvēku, kas apvienosies kopienās, kas nevēlēsies savu dzīvi pakļaut materiāliem labumiem, bet būs gatavi dzīvot pieticīgāk, bet harmoniskāk un radošāk, bez steigas.

Es nezinu, kuru no modeļiem izvēlēsies Latvija. Šobrīd vairāk izskatās, ka esam izvēlējušies vergu politiku. Aizņemoties ļoti daudz naudas ir jāsaprot, ka nauda būs jāatdod un lai to atdotu būs ļoti daudz jāstrādā. Interesanti, ka Latvijai jau ir 700 gadu verdzības pieredze citām valstīm un arī tagad mēs atgriežamies pie tās pašas politikas. Valsts vadītāji nekad nevarēs izdarīt brīvas izvēles, jo vienmēr būs jārēķinās ar kredītiem, kas ir paņemti un ir jāatdod.

Es aicinu izvēlēties citu politiku – izveidot ekonomisko pašnodrošināšanas sistēmu, kas nodrošinātu eksistenciālās vajadzības,  iespējams samazinot tehnoloģisko attīstību, bet nodrošinot straujāku cilvēku garīgo un profesionālo attīstību. Piemēram, neviens nevar noliegt, ka Padomju Latvijas inženieri spēja no ļoti ierobežotiem resursiem radīt brīnumus. Cilvēks nevar radīt neko dižu labklājībā. Viss dižais, kas ir radīts, tas ir radies nabadzībā. Kaut vai tie uzņēmēju stāsti, kuri sākuši savu biznesu garāžā un tagad ir ļoti veiksmīgi, apliecina, ka labklājībā neviens neko dižu nav radījis. Mēs zinām arī uzņēmēju stāstus, kas piedzīvojot materiālās labklājības virsotni, visu ir pazaudējuši – gan uzņēmumu, gan ģimeni. Kāpēc tā? Jo labklājība apturēja cilvēka garīgo izaugsmi un alkatība nogalināja mīlestību.

Tanī pat laikā ekonomiskā pašnodrošināšanas sistēma neizslēdz iespēju eksportēt ar tām precēm, kuras paliek pāri vai importēt kaut ko, ko citi labu radījuši.

Es priecātos, ja Latvija dotu iespēju saviem iedzīvotājiem izdarīt izvēli pašiem, t.i, tie, kuri vēlas skriet pakaļ materiāliem labumiem, lai skrien, bet tie, kuri vēlas veidot kopienu uz citiem principiem, lai atļauj viņiem to darīt. Nekad nebūs tā, ka visi cilvēki valstī domās vienādi. Tāpēc labi, ja cilvēkiem atļauj izdarīt izvēli, lai viņi paši nonāk pie secinājumiem, kur viņiem labāk. Piemēram, ja esi kādu laiku skrējis pakaļ naudai un sapratis, ka tas tevi nedara laimīgu, tev ir iespēja mainīt dzīvi, pievienojoties tiem, kas dzīvo savādāk jeb otrādi, ja esi kādu laiku dzīvojis pieticīgi un tev ļoti gribas izbaudīt materiālo pārticību, tad tev neviens to neliedz, vari skriet pakaļ naudai, lai iepazītu tās garšu, jo tāda ir tava izvēle.

Iespējams tas notiks savādāk. Valstis izvēlēsies turpmāko attīstības politiku, kura būs ļoti atšķirīga un cilvēki mainīs dzīves vietas uz to valsti, kura būs piemērota viņu domāšanai. Abos gadījumos šāds modelis nav izdevīgs “Antikristam”, jo pastāv sabiedrības daļa ar kuru nevar manipulēt un agrāk vai vēlāk jau visi, kas skrien pakaļ naudai, saprot, ka tā nav galvenā dzīves vērtība.

Es piekrītu Mārtiņa domai, ka manipulatori jau ir bijuši visos laikos, kas manipulēja ar cilvēku lētticību. Man vairāk “Antikrists” asociējas ar brīvības zaudēšanu, kad cilvēks pats pēc savas brīvas gribas pārstās būt par cilvēku. Cilvēks pārstās būt par cilvēku tad, kad viņā nebūs mīlestības, bet mīlestība ir brīvība. Ne velti ir teiciens: ‘Tu mīli, tātad esi dzīvs!” Mīlošam un brīvam cilvēkam neviens neko nevar izdarīt. Agrāk cilvēki bija ierobežoti fiziski, bet viņi palika cilvēki. Tagad cilvēkam ļauj justies brīvam, bet patiesībā viņam atņem brīvību.