Kāpēc bērnā notiek tāds protests? 27.09.2019

Evita jautā: Rakstu Jums tādā jautājumā. Mans divgadīgais dēls nu jau pusgadu apmeklē dārziņu. Kopš uzsākām dārziņa gaitas, viss bija protams jauns un nezināms un reizē ar bērnu mācījos izprast viņa vajadzības un saprast viņu. Dārziņā aizgāja ļoti labi, patika viņam viss un interesēja. Taču pagāja kāds laiks un atnāca no dārziņa ar zilumu, kārtīgu kodienu rociņā. Protams pārdzīvoju, bet tad sapratu bērni ir bērni un viņi savā veidā arī mācās kaut kā komunicēt un notiek dažādas situācijas, kā piemēram mantu dalīšanas u.tml.

Bet tad sākās no mana dēla agresija pret citiem bērniem, es atnāku uz dārziņu viņš ir sakodis vienu puiku, tad citā dienā citu puiku, atkal pa otrai reizei puiku. un viss notiek mantu dalīšanas procesā, bet liek aizdomāties jautājums, kāpēc mans bērns izvēlas tieši aizstāvēšanas metodi kā košanu.. Šobrīd pedējā laikā ejot uz dārziņu pamanu, ka aizvien smagāki paliek daži rīti, viņš ierauga audzinātāju īpaši vienu viņš krīt gar zemi un raud un neparko nevēlas iet. Vai pastāv kā bērns enerģētiski jūt cilvēkus?

Mūsu dārziņā mainās audzinātājas katru dienu viņas ir trīs katra savā dienā nāk. Ir audzinātāja, kura patīk viņam. Viņa, kad parastā dienā satiek manu dēlu vienmēr attiecas ļoti sirsnīgi un uztraucas par viņu. Pēdējais piliens bija šorīt, pēc kura arī jums uzrakstīju, vēloties saņemt Jūsu redzējumu. Atvedot uz dārziņu dēlu pārģērbāmies, nekas nevēstīja kas būs tālāk, smaidīgs un priecīgs, bet kad pavēru grupiņas durvis viņš nokrita zemē un sāka raudāt, es
viņu atstāt nevēlējos vienu, audzinātāja man likās bija auksta, viņa negāja nepaņēma viņu klēpī, bet vēroja ar manuprāt ne tik pozitīvu skatienu par to visu, mana sirds teica neatstāt bērnu raudot. ģērbu nost apavus gāju viņam
līdzi. tad uzklāja brokastu galdu, viņš aizmeta bļodu ar pārslām prom, un joprojām audzinātāja nenāca, bet auksti to visu vēroja.

Tad, kad mana sirds neizturēja, jutu kāpj kamols kaklā, paņēmu mazo aiz rokas un devāmies mājup, arī man uznāca asaras. Abi kopā sēdējām, es viņu samīļoju un teicu, lai neuztraucas, ka es viņu ļoti mīlu un atbalstu viņu. Tad atnāca sieviete, kura veda savu mazmeitu, es viņai pastāstīju savu situāciju, viņa iesaistījās un iegāja pasauca audzinātāju, ka lai paņemot mazo, ka tā nevar laist uz mājām. Tad audzinātāja atnāca ar multenēm telefonā iemānīja uz grupiņu.
Vēlāk viņa man zvanīja un teica it kā viss esot labi, ja kas zvanīs brauksiet pakaļ.

Es vēlētos zināt kāpēc bērnā notiek tāds protests? Vai viņš īpaši varbūt jūt enerģētiku? Mājās mēs mazajam katru dienu sakām, ka mīlam viņu, ka ticam un atbalstam viņu, es tiešām mazo mīlu ar beznosacījuma mīlestību, bet ko lai es izdaru, kā lai protestu pārvēršu mīlestībā?

Elvita Rudzāte atbild: No pieredzes Sirdsapziņas skolā varu teikt, ka katra situācija ir individuāla. Sirdsapziņas skolā mūsu galvenā vērtība ir mīlestība, bet tas nav garants, ka bērns uzreiz nāks ar prieku, ja bērnam ir bijusi kāda slikta pieredze vai arī viņš ļoti nevēlas šķirties no vecākiem. Piemēram, arī mums bija pieredze, ka puisītis tā stingrāk sagrāba meitenīti, kas ļoti nobijās un pēc tam sāka no puisīša baidīties. Puisītis pat nebija agresīvs, vienkārši neprata pareizi komunicēt, bet meitenīte no viņa ļoti baidījās un sāka raudāt tiklīdz viņu ieraudzīja. Tieši tāpat puisītis izturējās arī pret citiem bērniem, bet tie kaut kādā brīdī saprata, ka puisītis nav kaitīgs un pārstāja no tā baidīties. Meitenītes mamma bija ļoti emocionāla, tāpēc arī bērns bija ļoti emocionāls.

Ja bērns ir ļoti emocionāls, tad viņu nomierināt ir grūtāk. Bērna emocionalitāte ir saistīta ar vecāku emocionalitāti, īpaši mātes emocionalitāti. Tāpēc māmiņai ar sevi ir jāstrādā tik lielā mērā, ka bērns jūt, ka māmiņa ir mierīga, jo pamatā bērns enerģiju uzņem no savas māmiņas. Ja māmiņa ir noraizējusies vai dusmīga, tad bērns šo enerģiju uzņem sevī un pie vismazākā negatīvā kairinājuma bērns sāks izpaust savas emocijas dažādos veidos.

Evitas gadījumā bērnam ir slikta pieredze, kad viņš redzēja, ka mantu dalīšana notiek izmantojot košanu, ar spēku. Ne vienmēr pedagogiem izdodas veiksmīgi šādas situācijas atrisināt un ne vienmēr viņi ir klāt, jo bērnu ir vairāk nekā pedagogu, bet katrs bērniņš vēlas, lai uzmanību tiktu veltīta tieši viņam. Tāpēc darbs ar maziem bērniņiem ir ļoti grūts un ne vienmēr viss izdodas tā kā gribētos.

Iesaku Evitai vienoties ar pedagogiem kā rīkoties dažādās situācijās, jo jāsaprot arī pedagogi, ka viņi nezina kā rīkoties, ja bērnam blakus ir mamma, jo kāda mamma gaida pedagoga iesaistīšanos, bet cita pati mierina savu bērnu. Ja mamma ar pedagogu ir vienojusies, ka pedagogs pats tiks galā ar bērnu, tad pedagogs iesaistās tiklīdz bērns ir atnācis uz dārziņu. Ja mamma pati sākumā grib bērnu nomierināt, tad pedagogs pagaida un neiesaistās.

Maziem bērniem ir ļoti svarīgi, ka viņiem ir viena uzticamības persona, bet to dārziņā nodrošināt pie garajām darba stundām katru dienu nav iespējams, kā arī visi bērni grib mīļumu un tu nevari vienlaicīgi paņemt rokās trīs bērnus. Tāpēc svarīgi, lai bērns spēj uzticēties visam personālam, bet to panākt uzreiz nevar, jābūt ļoti pacietīgiem un mīlošiem.

Ja bērnam dārziņā ir bijis pārdzīvojums, tad nepieciešama vēl lielāka pacietība līdz brīdim, kad bērns sāk uzticēties un vairāk nebaidās atkal sastapties ar negatīvo situāciju. Piemēram, Sirdsapziņas skolā mums ir divi bērniņi ar īpašām vajadzībām, kas sākumā var kādu bērnu arī nobiedēt, bet mēs redzam kā bērni vēlāk izprot šos bērniņus un pat palīdz brīdī, ja bērniņš ir satraukts. Ja sākumā kāds ir baidījies, tad vēlāk vairs nebaidās un palīdz tā kā bērns spēj palīdzēt, piemēram, sakot “Pai, pai, pai” un noglāstot satrauktā bērna muguriņu. Personāls un vecāki priecājas, redzot kā bērnos dabiskā veidā attīstās līdzjūtība un līdzcietība. Tāpēc mēs redzam, ka iekļaujošā izglītība patiešām ir vērtīga, lai attīstītu bērnus par krietniem cilvēkiem, bet mums ir bijuši gadījumi, kad vecāki atsakās vest bērnu, jo nevēlas, lai bērni redzētu slimus vai palaidnīgus bērnus, vēlas saviem bērniem nodrošināt ideālu vidi, bet dzīvē nekas nav ideāls, tāpēc šiem vecākiem vēlāk nāksies sastapties ar citām grūtībām, kuras būs lielākas līdz viņi sapratīs cik svarīgi ir mācīties pieņemt dzīvi tādu kāda tā ir un mācīties no grūtībām.

Dzīvē nekad nav tā, ka viss ir gludi un skaisti. Visi cilvēki sastopas ar grūtībām, tāpēc jāmāca bērnam pārvarēt grūtības jau no pašas bērnības un dārziņā sastaptās grūtības ir pirmie dzīves pārbaudījumi. Svarīgi ar bērnu ir tos pārrunāt, skaidrot viņam notiekošo, tad bērns kļūst arvien drošāks, jo viņš izprot situāciju, kas ir ļoti svarīgi emocionālajai noturībai. Ja tomēr ar personālu vecākiem neizdodas vienoties par sadarbību, tad ir jāmeklē bērnam cits dārziņš, bet reti ir tādi gadījumi, kad personāls nebūtu ieinteresēts darīt visu, lai bērni justos labi.