Sieviete jautā: Paldies par darbu, ko darāt! Mani šobrīd uztrauc jautājums par bērna redzi – meitiņai strauji (2 vai 3 nedēļu laikā) ļoti pasliktinājusies redze – saka, ka sāp actiņas; slikti redz tālumā; saka, ka miglojas actiņas. Nevienam ģimenē redzes problēmas nav bijušas. Tā kā meitiņa ir vēl bērnudārznieks, saprotu, ka viņa ir manā enerģētikā un tieši man ir kas jāmaina. Esmu pieteikusi vizīti pie ārsta, tikmēr esmu dzirdējusi viedokli, ka briļļu lietošana tikai nostiprina redzes problēmu un nekādi uzlabojumi tad vairs nav gaidāmi. Kādas ir Jūsu domas par šo? Kā lai vislabāk palīdzu meitai?
Elvita Rudzāte atbild: Acis ir Dvēseles spoguļi jeb sajūtu orgāns, kas pasauli spēj redzēt divējādi:
Pareizi jeb daudzpusīgi,
Nepareizi jeb vienpusēji.
Kas pasauli redz īstajā gaismā, tas neraud un tam acis neslimo. Kas pasauli redz aplami, tas ārēji var raudāt vai neraudāt, bet agri vai vēlu viņa acis saslimst. Redzes traucējumi rodas, ja nesakārtotie sīkumi izsauc asaras un traucē jums dzīvot, bet jūs negribat, lai tā dēļ izraisītos strīds, jo negribat kļūt par sliktu cilvēku.
Sieviete, kas grūtniecības un dzemdību laikā sevi žēlo, rada bērnam tuvredzību, kas dzīves gaitā, redzot mātes asaras, tikai pieaug. Tēva sevis žēlošana un tēva žēlošana rada traucējumus bērna redzei tuvumā (tālredzība). Atbrīvojot sevis žēlošanu un nožēlojamo situāciju, bērna redzi noteikti var uzlabot.
Bērnam redze cieš, ja viņš tiek audzināts par kautrīgu cilvēku, un kautrīgums tiek uzskatīts par tikumu, tīrību, skaistumu.
Acis atspoguļo aknu stāvokli, t.i., redze vienmēr ir saistīta ar aknu stāvokli. Aknas simbolizē valsti jeb sabiedrību. Aknas ir dusmu un naida koncentrētājas. Jo vairāk cilvēks baidās no sabiedrības viedokļa, jo vairāk tiek nogalinātas viņa aknas, kas nogalina arī redzi. Acis ir tā vieta, kur atbrīvojas skumjas. Kas aiz skumjām un žēluma pret sevi kļūst naidpilns, tam saslimst acis ar neizārstējamām slimībām.
Kas rada jucekli dzīves pareizajā kārtībā un sāk ar to, ka dara labu citiem, tas citos pamana arvien pieaugošu slikto. Un, kad tas vairs nav izturams, palīgā nāk ķermenis, kas izpilda cilvēka vēlmi to visu neredzēt. Jo vairāk sliktā cilvēks pamana dzīvē, ko nevēlas redzēt, jo spēcīgāk pasliktinās viņa redze. Redzes zudums saka: „Mīļo cilvēk! Tu kļūdies, bet es tev palīdzēšu tādējādi, ka tu sāksi citus sliktāk redzēt, lai tu varētu pievērsties sev. Iespējams, ka tad tu iemācīsies pret citiem izturēties daudz labvēlīgāk.”
Acu slimības rodas, ja skumjas ar asarām vai citādi netiek pilnīgi izvadītas. Tur, kur pastāv pazemojums, pastāv arī skumjas. Skumju otra puse ir cietsirdība. Tie, kas skumjas nomērdējuši, nevar paraudāt.
Skumjas un bezspēcīgs naids par to, ka cilvēks nespēj iegūt to, pēc kā viņš alkst, apspiešanas dēļ pārvēršas par sevis žēlošanu, kas noteikti kaitē arī acīm. Acu funkciju traucējumus izraisošai sevis žēlošanai ir gan lokāla, gan vispārēja iedarbība:
Redzes pasliktināšanās ir sevis žēlošanas lokālās sekas, kas rodas no tā, ka no ziloņa radāt mušu. Jo vairāk vispārīgo uztverat personiski, jo vairāk tas jums ir kā skabarga acī, un jo mazāk jūsu acis saskata tālāk par degungalu.
Dzīves spēka samazināšanās ir sevis žēlošanas sekas, kas rodas no tā, ka no mušas izpūšat ziloni.
Pārāk lielas nozīmes piešķiršana vērīgumam un visa redzēšanai rada īpaši lielu kaunu situācijās, kad nav pamanīts sīkums, tam var sekot redzes pasliktināšanās.
Māte savam bērnam var palīdzēt tikai mainot savu domāšanu un attieksmi pret dzīvi, bet to var izdarīt tikai tad, ja iet garīgās attīstības ceļu, apgūstot Dievišķo zinātni un paplašinot apziņas līmeni. Tāpēc tik svarīgi ir ikvienam cilvēkam mācīties, līdzsvarojot intelektu ar garīgumu.