Kāpēc bērnam izveidojās tuvas attiecības ar audzinātāju? 10.11.2018

Anna jautā: Manam bērnam ir četri gadi un viņš ir bērnudārzā. Viss normāli. Un tad atnāca viena praktikante pie kuras mans bērns pavada daudz laika. Nesen uzzināju, ka viņš ir tikai pie viņas, lai ko viņa darītu un viņi ļoti labi saprotas. Manī tas izsauca dusmas, jo tas ir mans bērns un nevienam citam nav tiesību līst manam bērnam dvēselē, sevišķi svešai praktikantei. Šobrīd uz laiku izņēmu bērnu un apsveru mainīt bērnudārzu. Dēls saka, ka viņš viņu mīl un ka viņam ir tuva, bet tā ir tikai praktikante. Un tas ir mans bērns, nevis viņas. Ko darīt, lai kas tāds neatkārtotos. Manam bērnam ir četri gadi tikai un man kā mātei ir tiesības izlemt kā dzīvos mans bērns, nevis kādai svešai praktikantei viņu iespaidot.

Elvita Rudzāte atbild: Visi notikumi, kas mūsu dzīvē notiek, mums kaut ko māca. Acīmredzot Annai pienācis laiks izprast materiālisma mācību, kas māca – TEV NEKAS NEPIEDER un pieķeršanās mācību, kas māca – PRIECĀJIES PAR LAIKU, KO PAVADI KOPĀ, BET NEUZSKATI CILVĒKU PAR SAVU ĪPAŠUMU.

Tā ir viena no vecāku lielākām kļūdām, uzskatīt, ka bērns un vīrs/sieva pieder viņam. Tāpēc dzīvē nākas sastapties ar situācijām, kas atgādina, ka tev nekas nepieder, un ja tu to nesapratīsi no maza brīdinājuma, tad nākamais brīdinājums var būt daudz lielāks un sāpīgāks, bet pēdējais brīdinājums ir ļoti sāpīgs – TAS KO TU UZSKATI PAR SAVU ĪPAŠUMU, TEV TO ATŅEM.

Tā kā vairums cilvēku nezina, ka šī dzīve nav pirmā un pēdējā, tad viņiem ir neizpratne situācijās, kad rodas negaidītas jūtas pret kādu svešu cilvēku vai tieši otrādi, kāpēc kāds cilvēks ļoti nepatīk. Šie ir pierādījumi, ka gari ir tikušies jau agrāk un šī savstarpējā attiecību pieredze nekur nepazūd, bet nāk līdzi uz nākamo dzīvi. Ja gari iepriekšējā dzīvē ir bijuši ļoti tuvi, piemēram, vīrs un sieva, kas mīlējuši viens otru, tad šajā dzīvē viņi var satikties pavisam citās lomās, bet mīlestība starp viņiem uzplaiksnī no jauna. Tā ir noticis Annas aprakstītajā gadījumā ar viņas bērnu – viņas bērns satikās bērnudārzā ar garu, ko iepriekšējā dzīvē ļoti mīlēja.

Rodas jautājums, kāpēc Annas dēla gars izvēlējās Annu par mammu? Lai Annai nodemonstrētu patieso vērtību mūžīgumu un laicīgo vērtību laicīgumu, lai viņa sāktu izprast materiālisma, pieķeršanās un skaudības mācības.

Arī man ir līdzīga pieredze – bērnībā ļoti pieķēros kaimiņienei, kura mainīja dzīves vietu, bet mūsu draudzība ilga līdz viņas mūža beigām. Arī mēs bijām tuvi gari un manai mammai nepatika, ka es viņu mīlēju un jūtas izrādīju vairāk nekā pret mammu. Arī viņai bija jāapgūst līdzīgas mācības kā Annai, tikai viņai tās bija vieglākā formā, jo viņa man nekad neliedza tikties un kontaktēties ar cilvēku, kuru es mīlēju un kurš mani mīlēja kā savu meitu, pie tam šai sievietei pašai bija trīs bērni.

Anna nezina, ka aizliedzot kontaktēties ar praktikanti, viņas bērna dvēsele tiek ievainota. Viņa raksta, ka viņa negrib, ka praktikante ietekmē viņas bērna dvēseli, bet tanī pašā laikā, aizliedzot bērnam tikties ar cilvēku, pret kuru bērns izjūt mīlestību, viņa vardarbīgi ietekmē sava bērna dvēseli. Praktikante, kas izturas ar mīlestību pret viņas bērnu, nevar slikti ietekmēt viņas bērna dvēseli, jo mīlestība dziedina, tā nevienam nenodara ļaunu. Savukārt Annas greizsirdība un aizliegumi, gan slikti ietekmē bērna dvēseli.

Man grūti iztēloties kā jutīsies bērns, kad viņam būs jāiet uz citu dārziņu, kur nebūs praktikantes, bet es zinu pavisam noteikti, ka viņš visu mūžu atcerēsies šo tuvību un iespējams vēlāk, kad paaugsies pat mēģinās uzmeklēt praktikanti, jo īstas jūtas nav iespējams iznīcināt ar aizlieguma metodēm. Īstas jūtas ir mūžīgas.

Arī man ir izveidojusies situācija, ka bērns, kuram ir autiskais spektrs, mani sāka īpaši atzīt un es redzu, ka viņš ļoti priecājas par brīžiem, kad satiekamies. Par laimi viņa mamma ir priecīga, ka viņas bērns kādu atzīst un mamma neizjūt pret mani greizsirdību, jo ļoti tuvas attiecības nespēj aizstāt jūtas, kas ir pret mammu. Kad man bija saruna ar manu mammu par manām jūtām pret kaimiņieni, tad es mammai teicu, ka jūtas, ko izjūtu pret kaimiņieni nav tādas, kādas izjūtu pret mammu. Mamma ir mamma un šo lomu viņai neviens nevar atņemt. Es kaimiņieni neuztvēru kā savu mammu, bet gan kā labu draudzeni ar kuru es varēju pārrunāt pilnīgi visu. Jā, ar mammu es visu nepārrunāju, bet tas bija tieši tāpēc, ka viņa bija mana mamma un es nevēlējos viņu sāpināt.

Annai pašai ir jāpieņem lēmums kā rīkoties tālāk. Iespējams nekas ļauns nenotiks, ja bērns ies citā dārziņā, bet šis noteikti nebija pēdējais brīdinājums par Annas neapgūtām mācībām. Ja viņa no šīs situācijas neko nebūs mācījusies, tad nākamais brīdinājums būs daudz sāpīgāks.