Kāpēc cilvēki apvainojas? 26.10.2018

Vineta jautā: Novērtētu, ja Jūs izpaustu nostāju par situāciju no garīgā viedokļa. Ļoti vēlos saprast, ko māca bezjēdzības dusmas. Tās radās konkrētas situācijas laikā, kuru aprakstīšu.

Es dzīvoju komunālajā dzīvoklī ar divām pieaugušām strādājošām sievietēm. Ievācos aptuveni pirms gada. Līdzi paņēmu dažus traukus, kurus jaunajā dzīvoklī atstāju koplietošanai. Man nav žēl dalīties ar savām mantām.

Kad ievācos, ātri vien kļuva skaidrs, ka šis ir “digitālais dzīvoklis”, proti, meitenes labāk čato kopējā Whatsapp grupā sēžot katrai savā istabā nevis, piemēram, satiekoties virtuvē vai pie kādas istabā un klātienē parunājot. Viena no meitenēm darbojas ar medicīnu saistītā sfērā un uzreiz teica, ka darbs viņu iztukšojot un viņa īpaši nevēloties komunicēt ar dzīvokļa biedrenēm.

Pirms kādas nedēļas, kad virtuvē grasījos gatavot vakariņas, es meklēju savu katliņu un, atradusi to, pamanīju, ka katliņš ir netīrs. Ēdiena paliekas bija jau piekaltušas pie katliņa, pēc kā es secināju, ka katliņš nav mazgāts jau vairākas dienas. Es kopējā dzīvokļa čatā uzrakstīju, ka manu katliņu droši var lietot, bet palūdzu, lai tomēr pēc tā izmantošanas katliņu izmazgājot. Mans lūgums izmazgāt katliņu tika saasināti uztverts. Tā dēļ tika pat sasaukta dzīvokļa sapulce.

Sarunas laikā meitenes vainu novēla uz mani, sakot, ka tad, kad es ievācos, es viņām nebiju teikusi, ka es sagaidot, ka viņas manu katliņu izmazgāšot pēc lietošanas. Jāsaka gan, ka es nejutos vainīga, kad viņas mani vainoja. Noskaidrojās, ka katliņu nebija izmazgājusi meitene – Daiga, kura darbojas medicīnas jomā. Viņa teica, ka mana lūguma izmazgāt katliņu dēļ viņa esot pat piedzērusies. Tam man īsti negribējās ticēt, jo gada laikā, ko esmu pavadījusi dzīvojot ar viņu vienā dzīvoklī, es esmu ievērojusi, ka viņai ir tieksme lietot alkoholu arī darba dienu vakaros (virtuvē uz letes stāv lietotas vīna glāzes un grādīgie) un citiem jubilejās dāvina alkohola pudeles. Es alkoholu nelietoju, man neprasās. Manuprāt, viņas piedzeršanai nav nekāda sakara ar manu lūgumu izmazgāt katliņu pēc izmantošanas. Viņa vienkārši gribēja piedzerties un katliņš bija tikai iegansts, lai to izdarītu.

Savukārt, otra meitene Anita katliņa mazgāšanu salīdzināja ar mīlestību mūža garumā. Viņa sacīja, ka, ja nav iespējams mīlēt mūžīgi, tad nevarot sagaidīt, ka katliņš regulāri tikšot mazgāts. Sarunas gaitā meitenes teica, ka tagad viņām būšot stress, kad izmantošot manu katliņu. Noskaidrojās, ka stress būšot tāpēc, ka tāda nu esot viņu ierastā kārtība – gatavot ēdienu traukos, kurus pēc tam kādu laiku nemazgājot. Daiga pat pastāstīja, ka viņa nemazgātā pannā gatavojot jaunu ēdienu.

Jāsaka, ka gada laikā es biju pamanījusi, ka izlietne ir regulāri pilna ar netīriem traukiem (citreiz pat vairākas dienas). Meitenes teica, ka viņas šajā ziņā esot pilnīgi pretstati man (es traukus pēc paēšanas nomazgāju) un viņas
negrasoties praktizēt trauku mazgāšanu pēc ēšanas. Viņas atteicās turpmāk lietot manu katliņu, lai nebūtu stress.

Šī saruna manī radīja bezjēdzības dusmas un tā ievilkās līdz pat 45 minūtēm, jo meitenes prātā modelēja kaut kādas nenotikušas nākotnes situācijas saistībā ar manu katliņu. Es viņām teicu, ka nav jēgas ieguldīt enerģiju notikumos, kuri nav notikuši un arī nenotiks, ja jau viņas atteikušās lietot manu katliņu. Bezjēdzības dusmas pastiprināja tas,
ka saruna notika vēlu vakarā pirms gulētiešanas, kad parasti es veltu laiku meditācijām, lūgšanām, garīgās literatūras lasīšanai. Man tanī brīdī bija svarīgākas lietas, ko darīt, nevis veltīt laiku sarunai, kurai pievienotās vērtības īsti nebija, jo katliņa jautājums netika risināts ar mīlestību, bet gan ar citu vainošanu un atzīšanos, ka ar savu trauku nemazgāšanas trūkumu nestrādās.

Ko šajā gadījumā māca bezjēdzības dusmas?  Kāpēc cilvēki apvainojas, kad viņiem palūdz ar rūpēm attiekties pret citu cilvēku mantām?

Daiga teica, ka nevajagot otram uzbrukt tādā jautājumā. Es viņai pajautāju, vai manis rakstītais tiešām bija uzbrūkošs, uz ko viņa atbildēja, ka nē, es neko uzbrūkošu nebiju uzrakstījusi. Pēc šīs atzīšanās Daiga vienalga turpināja runāt par uzbrukumiem, pāridarījumiem. Jautājums šāds – ja cilvēks pats atzīst, ka otrs tomēr viņam nav
uzbrucis, tad kāpēc par to vienalga tiek runāts? Ar ko tas saistīts?

Elvita Rudzāte atbild: Kad satiekas divas pretējas enerģijas, tad abas puses domā, ka tai uzbrūk, jo tas ir kaut kas pavisam pretējs tam, kas ir pierasts. Vinetas aprakstītajā gadījumā sadūrās divi pretēji viedokļi un abas puses jutās, ka viņām uzbrūk.

Vinetai ir jāmācās pieņemt dažādo. Bezjēdzības dusmas rodas no tā, ka cilvēks nespēj panākt to, ko vēlas, ignorējot, ka visiem ir dota brīvā griba. Vinetas gadījumā Vineta nespēja dzīvokļa biedrenes pārliecināt mazgāt traukus. Savā būtībā kopā dzīvo sievietes ar dažādu kultūru. Vēlēšanās mainīt otru cilvēku, kaut arī uz labo pusi, tā savā būtībā ir emocionāla vardarbība, jo nevienu cilvēku nedrīkst piespiest mainīties. Vineta to ļoti spēcīgi izjuta, jo redzēja, kāda bija kaimiņu reakcija uz viņas pieklājīgo ziņu. Viņas to uztvēra kā uzbrukumu tieši tāpēc, ka Vineta vēlējās mainīt viņu paradumus, t.i., Vineta vēlējās kaut ko darīt, lai kaimiņi paliktu labāki, bet rezultāts bija pretējs, tāpēc, ka Vineta nezināja, ka nedrīkst nevienu pārveidot, ka pārveidot drīkst tikai sevi.

Šādas situācijas notiek, ja nav skaidri atrunāti kopdzīvošanas noteikumi, piemēram, vai un kā tiek lietoti kopīgie trauki. Kad visām pusēm noteikumi ir skaidri, tad šādas situācijas nerodas. Īpaši tas ir svarīgi, ja kultūras ir atšķirīgas, jo tas, kas vienam ir pašsaprotams, otram ir pilnīgi svešs.

Piemēram, man bija pieredze, kad pieņēmām ģimenē uz laiku jauniešus no Grieķijas Erasmus projekta ietvaros, kurā piedalījās mans dēls. Ievēroju, ka jaunieši nenovelk āra apavus arī staigājot pa iekštelpām. Es sapratu, ka tāda ir viņu kultūra un tā kā viņi pie mums dzīvoja īsu laiku, tad es neko neteicu un uz viņiem nedusmojos, kā arī nemēģināju viņus pāraudzināt. Ja viņi dzīvotu ilgāku laiku, tad es būtu viņus iepazīstinājusi ar mūsu noteikumiem. Tomēr viņi redzēja, ka mūsu ģimene iekštelpās nestaigā ar āra apaviem. Braucot projām, kad vaicāju, kādus iespaidus viņi paņems līdzi no Latvijas uz Grieķiju, viņi teica, ka Latvijā tīrības kultūra esot ļoti augstā līmenī. Viņi pamanīja, ka kultūra ir citāda, un droši vien ir pārdomās, ko viņi varētu no tās pārņemt, bet, ja viņi kaut ko pārņems, tad darīs to brīvprātīgi bez piespiešanas.

Arī Vinetas kaimiņienes ar laiku pārņems Vinetas kultūru, ja neizjutīs spiedienu un neapmierinātību no Vinetas puses, jo ikvienam cilvēkam patīk dzīvot tīrībā. Tāpēc Vinetai šajā gadījumā patiešām ir bezjēdzīgi dusmoties uz cilvēkiem, kuri viņu nesaprot un vēl bezjēdzīgāk mēģināt viņus pāraudzināt. Audzināt mēs varam tikai ar savu labo piemēru un savstarpēji vienojoties par noteikumiem.