Kāpēc cilvēki kļūdās? 09.01.2019

Ja mēs vērojam zīdaini, kurš sācis mācīties staigāt, tad viņš sākumā krīt. Pie tam labi vecāki zīdaini uzmana un kritiens parasti nav sāpīgs.

Tieši tāpat tas notiek ar pieaugušajiem, kad pieaugušais apgūst kādu jaunu prasmi, tad viņš sākumā pieļauj kļūdas, jo nav spējis visu iegaumēt par ko iepriekš tika brīdināts vai situācijas atšķīrās no tām par ko viņu iepriekš mācīja, jo nav iespējams paredzēt visus gadījumus. Ja būtu iespējams paredzēt visus gadījumus, tad cilvēki dzīvotu kā roboti un zaudētu savas cilvēciskās īpašības.

Otrs svarīgs aspekts, kāpēc cilvēki kļūdās, ir jāatceras, kāpēc cilvēki vispār ir nākuši iemiesojumā. Mēs visi esam nākuši iemiesojumā nevis lai baudītu dzīvi, bet lai mācītos un dzīves laikā augtu garā, un mācāmies mēs no grūtām dzīves situācijām, no savām un citu cilvēku pieļautām kļūdām. Tikai tad, kad cilvēks ir apguvis kādu jaunu dzīves gudrību, tikai tad viņa apziņas līmenis paplašinās jeb viņa gars savā attīstībā ir gājis uz priekšu. Ja cilvēks dzīves laikā neapgūst dzīves gudrības, tad viņš apstājas savā attīstībā vai pat degradējas un viņu piemeklē dažāda rakstura garīgas slimības un ciešanas.

Daudzi neizprot, kā zinātnieku var piemeklēt garīga rakstura slimība, ja reiz viņš ir tik gudrs. Tas nav nekas neparasts, jo zinātnieka gars savā attīstībā jau ir daudz sasniedzis iepriekšējo dzīvju laikā un šajā dzīvē viņa uzdevums ir virzīties uz priekšu, bet tas ir daudz grūtāk, nekā iesācējam. Līdzībās runājot, bērnam ir vieglāk iemācīties lasīt, nekā zinātniekam apgūt un izprast kaut ko pavisam jaunu. Jo tālāk tu esi ticis, jo grūtāki pārbaudījumi un vairāk no tevis tiek prasīts.

Daudzi zinātnieki noliedz Augstākā Saprāta jeb Dieva esamību, domājot, ka viss ir cilvēku rokās, un tā ir viņu vislielākā kļūda par kuru iespējams kādam nākas maksāt ar garīgu slimību. Tie zinātnieki, kas nenoliedz Augstākā Saprāta esamību un mēģina to izprast, izzinot sevi, citus cilvēkus un visu radīto, tie veic brīnišķīgus atklājumus zinātnē, jo viņi piekļūst informatīvajam laukam, kas ir Smalkajā plānā. Arī zinātnieki savos pētījumos pieļauj kļūdas, bet viņi tās uztver pavisam normāli un no tām izdara secinājumus, lai tālāk virzītos uz priekšu. Neviens pat nemēģina zinātniekus nosodīt par pieļautajām kļūdām, jo visi saprot, ka zinātnieki veic pētniecisko darbu un kļūdīšanās ir pētnieciskā darba iespējamība.

Tomēr sadzīvē, darbā un savstarpējās attiecībās viss ir citādi – cilvēki nosoda un kritizē tos, kas pieļauj kļūdas. Dzīve rāda, ka cilvēku attiecības sabojājas tieši dažādu pieļautu kļūdu dēļ. Kāpēc cilvēki nespēj citiem piedot kļūdīšanos? Tāpēc, ka cilvēki dzīvo vēlmju pasaulē – visam ir jānotiek tā kā es to gribu vai uzskatu par pareizu. Ja cilvēks vēlas būt pirmais sacensībās, tad viņš dusmosies uz katru šķērsli, kas viņam traucēs sasniegt pirmo vietu. Ja cilvēks uzskata, ka tā nedrīkst rīkoties, tad viņš dusmosies uz katru, kas rīkosies savādāk.

Visi Lielie Skolotāji māca, ka vēlmes ir mūsu lielākais ienaidnieks, jo neapmierinot tikai vienu vēlmi no 20/100/1000 utt., cilvēks vienalga ir neapmierināts, jo viņš redz tikai to, ko nespēj apmierināt, jo viņš neprot priecāties par to, kas viņam ir dots.

Trešais būtiskais aspekts ir dzīves neizpratne. Liela daļa cilvēku nezina, ka visa mūsu dzīve ir viena liela izrāde, kur katrs no mums spēlē savu lomu, lai caur šo spēli augtu garā jeb paplašinātu apziņas līmeni. Diemžēl cilvēki ir aizmirsuši, ka arī paši ir tikai dzīves izrādes aktieri un savas lomas spēlē ir tā aizrāvušies, ka piemirsuši, kas ir reālā dzīve.

Cilvēki nezina, ka dažkārt kādam nākas pieļaut smagas kļūdas, lai apkārtējie sāktu domāt un izprastu, ka tā nedrīkst rīkoties. Tas, kas pieļauj kļūdu, var pat nezināt, ka ir kļuvis par instrumentu Augstākā Saprāta jeb Dieva rokās, lai ar savām kļūdām pievērstu sabiedrības uzmanību un sabiedrība sāktu rīkoties. Spilgts piemērs bija nelaimes gadījums kādā Rīgas skolā, kur jaunieši pīpēja narkotikas un viena jaunieša sirds to neizturēja. Tikai pēc šā gadījuma sabiedrība uzsāka aktīvu cīņu pret zālīšu pārdevējiem un pīpētājiem, rīkojot pat reidus vietām, kur tās tika tirgotas. Jaunietis, kas gāja bojā, savā ziņā neapzināti (tāda bija viņa loma) bija uzņēmies upura lomu, lai pamodinātu sabiedrību no miega, jo visi zināja par šo problēmu, bet kaut kā cerēja, ka tā pati no sevis atrisināsies.

Ja neviens nepieļautu nevienu kļūdu, tad nebūtu nekādas attīstības. Tāpēc kļūdas cilvēkiem ir nepieciešamas, tās ir kā skolotāji, kas palīdz cilvēcei attīstīties. Gudrs ir tas, kas mācās no citu kļūdām, bet nav iespējams nodzīvot dzīvi tā, lai nepieļautu nevienu kļūdu. Pieredze, kas gūta, saskaroties ar kļūdas radītajām sekām, ir dažkārt daudz vērtīgāka nekā mācīšanās no citu kļūdām. Tomēr daudzi atsaucoties uz šiem vārdiem pat nemēģina izvairīties no kļūdām, uzskatot, ka viņiem ir nepieciešama kļūdainā pieredze. Tā ir sevis mānīšana, ka tu caur savu pieredzi kaut ko mācies. Patiesībā tu esi atradis tikai attaisnojumu savām kļūdām un turpini tās atkārtot, kas rada cilvēkam sliktu karmu jeb negatīvu enerģiju, kas agrāk vai vēlāk atgriezīsies pie cilvēka atpakaļ caur ciešanām.

Ir arī otra galējība, kad cilvēks nespēj piedot sev un citiem pagātnē pieļautās kļūdas. Nepiedošana ir lielāka kļūda par pašu pieļauto kļūdu. Cilvēks, kas kavējas pagātnē, velti šķērdē savu laiku, jo pagātnē neko nevar mainīt. Ne velti Lielie Skolotāji māca: “Nedzīvojiet pagātnē, jo jūs neko nevarat mainīt pagātnē. Nedzīvojiet nākotnē, jo jūs nezināt, kas būs nākotnē. Dzīvojiet pareizi tagadnē, tad jūs sagaida laimīga nākotne.”

Pareiza dzīvošana tagadnē nozīmē dzīvot pēc Sirdsapziņas jeb saskaņā ar Dievišķajiem likumiem. Lai kas ir bijis pagātnē, pat vissliktākais, kas radījis sliktu karmu, to visu var pakāpeniski dzēst ar patiesu nožēlu, lūgšanām, pareizām izvēlēm tagadnē un labiem darbiem. Sirdsapziņa ir mūsu cenzors, kas vienmēr pabrīdinās, ja pieļausim kļūdu vai gatavosimies to pieļaut. Ieklausieties savā sirdsbalsī, tā vienmēr vedīs jūs pa ceļu, kas ir tas labākais tieši jums. Pat, ja pieļausiet kādu kļūdu, galvenais mācīties no tās un turpmāk vairs neatkārtojiet. Dievs mums piedod visas kļūdas, ja tikai redz, ka mēs mācāmies un iemācīto praktizējam ikdienas situācijās.

Autore: Elvita Rudzāte