Kāpēc cilvēks nepilda savas apņemšanās? 04.12.2013

Agris jautā: Kādēļ pusmūža cilvēks regulāri pats apņēmās pret otru kādu saistību, solījumu vai apņemšanos un to pēc neilga brīža aizmirst, vai atsaka bez būtiska iemesla. Pie tam apvainojās, dusmojās, ja viņa apņemšanās vairs netic. Vai tā ir vieglprātība, patmīlība, egoisms, kāda garīga nestabilitāte, slimība?

Elvita Rudzāte atbild: Mēs cits citam esam skolotāji. Ja kādu kaitina tas, ka otrs savas apņemšanās jeb saistības nepilda, tad vispirms ir jāpaskatās pašam uz sevi, vai es pildu visas savas apņemšanās un saistības gan attiecībā pret darbu, gan attiecībā pret tuviniekiem, gan attiecībā pret sevi. Visbiežāk mēs nepildām apņemšanās saistībā ar sevi. Ja sevī atrod šo problēmu, tad jāsaprot, ka otrs cilvēks kā skolotājs, negribot ar savām kļūdām atgādina tev, ka tev ir ļoti jāpadomā par savām saistībām, kaut kas jāmaina dzīvē un savā attieksmē. Ja sevī neatrodat šo problēmu, tad mācība varbūt ir cita, piemēram, mīli mani ar visiem maniem trūkumiem.

Ja otrs cilvēks dusmojas, ka viņam atgādina viņa saistības, tas nozīmē, ka viņam ir sajūta, ka iejaucas viņa brīvajā gribā, t.i., neļauj viņam pašam izlemt, kad viņš ko dara vai nedara. Cilvēkam, kuram ir problēmas pildīt saistības ir traumēta brīvā griba. Parasti šādi cilvēki bērnībā nav varējuši izpausties, tiem ir bijis jāpilda vecāku griba. Tāpēc pieaugot viņiem veidojas neizprotamas problēmas pildīt savas apņemšanās, jo neapzināti viņi protestē pret apņemšanos kā tādu. Viņi to uztver kā obligātu prasību nevis kā brīvu gribu. Šie cilvēki spēj darīt tikai to, kas nāk pilnībā no viņu sirds dziļumiem, nevis tāpēc ka tā ir labi vai pareizi vai to prasa pienākums.