Sieviete jautā: Mans jautājums ir par savu dēlu. Viņš piedzima smagās dzemdībās un cik atceros viņš nebļāva, dakteri viņu kratīja un tikai tad bija pirmais bļāviens. Maziņš viņš ļoti slimoja un mēs daudz laika pavadījām slimnīcā. Problēmas bija ar ausīm. Viņš ir jaunākais vēl ir vecākais brālis un māsa. Līdz gadiem 12 viņš daudz laika pavadīja kopā ar savu māsīcu dzīvojoties pie vevvecākiem. Manam vīram šajā laikā bija problēmas ar alkoholu. Tad pusaudža vecumā viņš arvien vairāk sāka noslēgties sevī un izvairīties no ģimenes, viņam nepatika cilvēku sabiedrība, viņš negribēja kontaktēties ne ar saviem vienaudžiem, ne klasesbiedriem, ne radiniekiem.
Kad viņš pabeidza pamatskolu, vīrs pārstāja lietot alkoholu, bet dēls nemainījās, viņam visvairāk nepatika kontaktēties ar vecāko brāli, jo vīrs kad dzēra, viņš ļoti slikti izturējās pret vecāko dēlu, bet jaunāko vairāk atbalstīja, un tad vecākais sāka savu naidu pret tēvu uzvelt brālim. Savā starpā viņiem ir sliktas attiecības, ar māsu ir labākas. Tagad ir tā, ka jaunākais mācās jūrskolā un iet praksē uz kuģa. Kad es viņu vedu uz lidostu, viņš daudz maz normāli
uzvedas, bet kad atbrauc no jūras, tad jau laicīgi mums paziņo, ka pakaļ braukt nevajag, pakaļ aizbrauc draugi un tad pat neiebrauc mājās, nesasveicinās, bet aizbrauc pie draugiem pat uz dienām trim. Viņam nepatīk, ka mājās ir vecākais brālis un māsa, viņam patiktu labāk, ka viņš būtu viens mājās. Es, protams, mēģinu sevi mierināt, ka varbūt ar laiku kas mainīsies, bet saprotu, ka te slēpjas neapgūtās mācības, viņam drīz būs 22 gadi.
Ne velti viņš ir ienācis mūsu ģimenē tāds kā viņš ir, es mēģinu neieciklēties uz visu ko viņš dara, ka negrib būt kopā ar ģimeni, izvairās no mums. Sakiet, lūdzu, kādas ir viņa, kādas mūsu ģimenes neapgūtās mācības. Vai mēģināt ar viņu runāt, vai ļaut viņam pašam dzīvot savu dzīvi un pieņemt viņu tādu, kāds ir.
Elvita Rudzāte atbild: Tanī laikā, kad dēls dzīvoja prom no vecākiem pie vecvecākiem, viņā attīstījās milzīgas bailes “mani nemīl”, kas pārauga protestā – “ja jūs mani nemīlat, tad man jūsu mīlestību nevajag”. Draugi ir vienīgie, kur viņš jūt beznosacījumu mīlestību, kas pieņem viņu tādu kāds viņš ir. Tāpēc viņš vairāk tiecas pie draugiem nekā pie ģimenes.
Jebkurš cilvēks ir jāpieņem tāds kāds viņš ir, neizvirzot tam prasības un noteikumus. Tas, ka viņš nevēlas būt kopā ar ģimeni ir tikai sekas pieļautām kļūdām pagātnē. Šīs kļūdas iespējams dzēst tikai ar patiesu nožēlu, piedošanas lūgšanu, pareizām izvēlēm tagadnē un pacietību.
Patiesībā viņš mīl ģimeni, bet atrodoties pie ģimenes, viņam brūces tiek uzplēstas, jo pagātnē piedzīvotās sāpes nav piedotas. Protams, būtu ļoti svētīgi, ja viņš sāktu iet garīgās attīstības ceļu, izprotot savas mācības, bet to nedrīkst piespiest darīt. Var viņam pastāstīt par savu pieredzi kā notiek darbs ar sevi un kā mainās dzīve ap tevi tiklīdz tu sāc mainīties, bet lēmums strādāt ar sevi viņam ir jāpieņem pašam. Lai kāds būtu viņa lēmums, viņš ir jāmīl tāds kāds viņš ir, bez nosacījumiem.
sending...
