Kāpēc draugs tik ļoti mainījās? 02.05.2017

Signe jautā: Jau gadiem lasu Jūsu portālu un esmu caur šo daudz mācījusies un sapratusi par sevi un situācijām. Regulāri lūdzu Dievu, lai atver manu sirdi mīlestībai. Līdz arī satiku lielisku vīrieti, kurš bija ieinteresēts veidot
ģimeni. Biju ļoti pateicīga Dievam, par šo iespēju. Viņš mani bildināja, bijām vienojušies par ģimenes veidošanu. Viss bija saskanīgi līdz sāka rasties, manuprāt, ikdienišķi sīkumi, ko nebūtu problēmu izrunāt. Ticēju, ka es caur problēmām augu, piedevu, sapratu, līgavainis bija laimīgs, ka tik viegli var lietas risināt, jo arī viņš tikpat viegli piedeva un daudz saprata. Līdz vienu dienu man nācās uzklausīt, ka viņš sāk speciāli meklēt manus trūkumus, lai
pierādītu, ka nemaz neesmu tik laba. Un tas sāka atkārtoties aizvien biežāk. Sapratu, ka tie ir mani uzdevumi, kam tikt cauri- piedevu, skaidroju un prasīju katru reizi- vai viņš nejūtas mīlēts, ka meklē ieganstus pret mani.

Tad arī sākās, ka vairs nekas nebija labi, katrs mans jautājums jau sāka tikt uztverts par strīda iemeslu. Tiku salīdzināta ar iepriekšējām draudzenēm, pat sīkumi – kā tīru māju jau bija iemesls, lai vairs neprecētos ar mani.  Prasīju, kāpēc tik ilgi ir jācieš par tik ikdienišķām lietām vai esmu tik noraidoša un viņš jūtās neuzklausīts? Atbilde, kas visvairāk pārsteidza-ja nejustu to mīlestību no manis, tad jau es sen būtu pamesta. Pagalam apmulsu un arī manā sirdī iesējās šaubas. Ļoti noguru no pastāvīgās uzēšanās, paliku pati aizvien nīgrāka. Ļoti lūdzu Dievu, lai atver manu sirdi mīlestībai un palīdz mīlēt draugu.

Diemžēl viņa naidīgums palika tikai negantāks, nonāca pat tik tālu, ka draugu priekšā teica, ka nodzeroties manis dēļ. Jebkura cita drauga draudzene bija labāka, sāka uzkrītoši mākties virsū brīvajām meitenēm, uzsverot, ka ar viņām ir interesantāk. Jocīgākais bija tas, ka dienas laikā viņš varēja sapņot gan par mūsu nākotni, gan stāstīt, ka mums nevar nekas sanākt. Iegrimu nīgrumā aizvien vairāk, jo vairāk lūdzu Dievu un atbrīvoju savas bailes un sliktās
īpašības, jo sliktāk viss izvērsās. Sākās nenākšana mājās, uzradās simpātijas prret citu sievieti, sākās dzeršana, beigās
dzērumā bija atvedis mājās zagli, kurš paņēma vairākas viņa personīgās mantas, tai skaitā mēteli, ko savam draugam uzdāvināju. Labi, ka pamodos un viņš aizmuka. Draugs bija jau pazaudējis samaņu uz grīdas. Man sāka jau uzmākties drausmīgas bailes, vai tiešām esmu vainīga, ka mans draugs tā nodzeras, ka pusgada laikā tā nodzeras, ka divreiz jau ir bezsamaņā apzagts, un tas ir mans vēlmju slogs un mīlestības trūkums?!

Par spīti lūgšanām, man nobruka nervi. Sāku dzert antidepresantus. Mazliet palika labāk. Atguvu ticību sev, bet jutu, ka kopumā attiecībās nekas nemainās. Biju jau tādā līmenī, ka raudādama sēdēju savā akadēmijā, prasot Dievam, ko man darīt. Jo tai brīdī tikai mācījos un mazliet piepelnījos. Interesanti, ka laukā lija lietus un es pa ceļam ārā no skolas atradu lietussargu. Sajutu, ka Dievs ir ar mani. Zem šī lietussarga ejot mājās, sapratu daudz labu lietu un sajutos ļoti mierīgi. Aizejot mājās- atvainojos draugam par savām vēlmēm un prasībām, teicu, ka ļoti nožēloju iemeslus, kā dēļ viņš dzer tik briesmīgi. Ja viņš jūtas, ka būs laimīgāks ar to otru meiteni, lai viņš tāds ir un nav jānodarbojas ar pasīvu agresiju pret mani. Pastāstīju par visu labo, ko viņš man devis utt. Pāris dienas, kad it kā viss bija labi un tad sekoja paziņojums, ka viņš nevēlas vairs būt kopā ar mani. Iemesls- mums nav par ko runāt, jo viņam ir neinteresanti ar mani – viņš ir līmeni augstāk par mani (akadēmiski- es mācos bakalauru, viņš ir doktorantūrā, lai gan esam viena vecuma, es vēl tikai lieku auto tiesības un galvenokārt- viņš vienmēr bijis ieskauts ar cilvēkiem, kas
veicina viņa attīstību, bet es esmu, kā lai saka, ne slikta, bet kā mazā māšele.

Teicu -labi, nestāšos ceļā Tavai laimei. Tik tāda lieta, ka mana izvākšanās paņems pāris mēnešus, jo mani, par laimi paņēma iepriekšējā darbā atpakaļ, nekur citur piedāvājumu nesaņēmu, un jāiekrāj, lai varētu noīrēt ko savu. Pazemīgi pieņēmu savu likteni, turu prātā gadījumu ar lietussargu, ka Dievs ir ar mani un viss būs labi. Nu jau bijušais draugs man sirsnīgi solīja tikt uz kājām patstāvīgai dzīvei, paldies viņam par to. Taču tagad ir sākusies nākamā mistērija- tagad, kad esam šķīrušies, saņemu neskaitāmus komplimentus, apskāvienus, dalīšanos ar savām dienas gaitām un lielu ieinteresētību manā dzīvē. Tagad nesaprotu patiesi, ko darīt- cerēt uz attiecību saglabāšanu vai novērtēt, ka mans bijušais draugs ir tik garīgi attīstīts, ka spēj būt tik supersirsnīgs, kad pats pārtraucis it kā
degradējošas attiecības vai tā ir parasta vainas apziņa. Vairs pat nezinu, ko tagad lūgt Dievam. Lūdzu, lai palīdz mainīt mani, jo tagad man ir sajūta, ka saprotu vēl mazāk kā jebkad iepriekš. Paldies liels par iedziļināšanos.

Elvita Rudzāte atbild: Visas grūtas dzīves situācijas ir mūsu testi vai eksāmeni atkarībā no grūtības pakāpes. Iespējams Dievs pārbaudīja Signi, ko viņa ir mācījusies no Dievišķās Zinātnes jeb Gaismas Skolotāju dotās Mācības, cik lielā mērā viņa paļaujas uz Dieva gribu. Signes draugs tika izvēlēts par eksaminatoru. Tā kā Signe šo eksāmenu nokārtoja labi , tad arī eksaminatora attieksme pret viņu mainījās pozitīvā virzienā. Ne velti Mācībā ir teikts, ka Skolotājs aiziet tiklīdz redz, ka skolnieks uzdoto vielu ir apguvis.

Tālāk Signei ir jāklausa sava sirdsbalss, vai turpināt attīstīt attiecības ar draugu un izveidot ģimeni, vai pateikties par sniegtajām mācībām un doties tālāk.

Lai vislabāk izprastu attiecību problēmas, svarīgi ir dzirdēt abas puses. Man nācies ir dzirdēt šausmu stāstus no sievietes puses, bet kad dzirdu ko vīrietis stāsta, tad bilde izskatās pavisam citāda. Tāpēc es neņemos spriest kāpēc Signe piedzīvoja tik smagus brīžus un cik lielā mērā viņa provocēja situācijas, kuras aprakstīja. Lai kā būtu bijis, nedrīkst sevi vainot, bet visas kļūdas ir jāuztver tikai kā iespēja mācīties un kļūt dzīves gudrākam.

Signe jūtas apjukusi, ka draugs tik ļoti pārmainījies uz labo pusi. Tāpat droši vien viņa jutās apjukusi attiecību sākumā, kad līgavainis pret viņu kļuva klaji negatīvs. Faktiski Signe piedzīvo galējību situācijas. Tāpēc iesaku Signei padomāt, vai viņa pati arī “nekrīt galējībās” jeb citiem vārdiem sakot, vai viņas garastāvoklis nemainās no “dienas uz nakti”, vai viņa nemēdz būt ļoti laba līdz kļūst ļoti negatīva?

Katrā cilvēkā ir 51% labais un 49% sliktais. Apjoma ziņā jāsaprot, jo vairāk labā, jo vairāk arī sliktā. Tāpēc dzīvē mijās ļoti labi brīži ar ļoti sliktiem brīžiem. Vēlme būt ļoti labam noved pie tā, ka cilvēks kaut kādās situācijās ir ļoti slikts. Domāju, ka gan Signe, gan viņas draugs cieš tieši no šīs problēmas – vēlmes būt labam. Un tad, kad labais netiek novērtēts, tad negaidīti labais cilvēks kļūst slikts. Iesaku Signei izlasīt rakstu: “Kā izkļūt no Sansāras riteņa”.