Kāpēc dzimtenes mīlestība sāk pazust? 03.07.2021

Dzimtenes mīlestība sākas ar mīlestību uz sevi, savu ģimeni, mājām, dzimto pusi​. Tomēr daudzi cilvēki pamet savu dzimto pusi, dodoties meklēt laimi uz citām zemēm.

Annas Brigaderes pasaka “Sprīdītis” simboliski attēlo, kas notiek, kad dodies laimi meklēt citur, nesaprotot, ka tā laimīgā zeme ir mājās.

Mūsu dzīvi vada Dievs. Dzīves vietu mūsu gars izvēlējās pirms nāca iemiesojumā, lai apgūtu jaunas mācības un atstrādātu daļu savas karmas. Vislabāk mēs varam augt garā savā dzimtenē, jo tieši dzimtenē dzīves apstākļi ir tādi, kas vislabāk palīdz cilvēkam augt garā un tas notiek pārvarot grūtības. Tomēr mūsdienās ne vienmēr ir iespējams palikt dzimtenē, īpaši, ja esi izveidojis ģimeni ar cittautieti, kas nozīmē, ka vienam ģimenes loceklim nebūs iespējas dzīvot dzimtenē. Ja esi spiests dzīvot citā valstī, tad tas nozīmē, ka tev ir arī karmiskas attiecības ar šo valsti. Piemēram, tie karotāji, kas iekaroja svešas zemes sensenos laikos, uzņēma uz sevis karmu un tāpēc šajā dzīvē nonāk šajā valstī, lai dzēstu savu karmu, izjūtot ilgas pēc savas dzimtenes.

Cilvēki, kas mainījuši dzīves vietu uz ārzemēm, paliek karmiskā saistībā ar valsti, kur piedzimuši. Ja viņi turpina palīdzēt valstij, kur piedzimuši, paliekot dzīvot ārzemēs, tad viņi savu karmu nesabojā. Galvenais ir palīdzēt tai valstij, kur esi piedzimis. Dievs noteikti dos iespējas palīdzēt un tādā veidā arī notiks karmas atstrādāšana.

Mūsdienās galvenā mācība, kas jāapgūst visai cilvēcei ir materiālisma mācība. Tā māca izprast galvenās dzīves vērtības, atšķirot laicīgo un pārejošo no mūžīgā un paliekošā. Cilvēkiem ir maldīgs iespaids, ka tad, kad viņi būs materiāli nodrošināti, tad viņi būs laimīgi. Tā ir ilūzija, ka tā būs, jo materiālismam piemīt atkarības un alkatības spēks, t.i., vēlēšanās iegūt arvien vairāk, kas cilvēku dzen uz priekšu. Jo vairāk cilvēks strādā, jo vairāk viņam rodas materiālie labumi, kas nav slikti, bet problēma ir tā, ka vairs nepietiek laika mīlestībai. Mīlestība tiek aprakta darbā.

Ja cilvēks mīlestību aprok darbā, tad viņa ģimene cieš no mīlestības trūkuma. Ja bērns cieš no mīlestības trūkuma, tad viņš mēģina to ar kaut ko aizvietot. Bērnībā viņš var iekrist spēļu atkarībā, bet pieaugot, viņš var sākt dzīties pakaļ slavai, naudai, varai vai iekrist kādas atkarības tīklos. Kad cilvēks nespēj sev pateikt: “Viss, man pietiek”, tad viņš pārvēršas par naudas vergu un tāds cilvēks zaudē dzimtenes mīlestību, jo viņš spēj mīlēt tikai materiālo labklājību.

Lielie Skolotāji savās Mācībās brīdina, ka viņiem nepatīk tiekšanās pēc materiālās labklājības un tas ir tikai tāpēc, ka cilvēki tiecoties pēc materiālās labklājības, zaudē mīlestību.

Visam ir jābūt līdzsvarā. Mēs nevaram iztikt bez naudas un materiālām lietām. Tomēr mēs nedrīkstam pazaudēt mīlestību. Ja mēs nemīlam sevi, savu ģimeni, tad mēs nespēsim mīlēt savu dzimteni. Ja tauta nemīl savu dzimteni, tad dzimtene ir pakļauta briesmām, jo nebūs kas to aizstāv brīdī, kad to iekāros kāda cita valsts.

Lai arī mēs esam ļoti maza valsts, tomēr ikviena valsts spēj pastāvēt, ja tās tautieši ir patriotiski, kas nozīmē, ka viņi mīl savu valsti un ir gatavi uzupurēties tās labā. Simboliski runājot, Latvijā lauku teritorijās samazinās iedzīvotāju skaits un tās zaudē pašvaldības statusu. Taču tā varēja nenotikt, ja tās teritorijas dzimušie bērni, kas tagad jau ir pieauguši un ieguvuši arī labu izglītību un pieredzi ārzemēs, apvienotos kopīgā darbā, lai attīstītu savu mazo pašvaldību. Neviens cits nav vainīgs pie tā, ka mūsu Latvijas gudrākie prāti (Saeimas deputāti) jau vairākos sasaukumos pieņem likumus, lai lauku teritorijas iznīktu. Viņi to nedara apzināti. Viņi vienkārši nesaprot, kas valstij ir dārgāk – samaksāt lielāku naudu par bērnu lauku skolās un lielāku naudu ārstam lauku slimnīcā, nekā radīt apstākļus, ka iedzīvotāji pamet dzimteni, jo diemžēl tikai ļoti neliela daļa atgriežas no aizbraucējiem atpakaļ.

Nedrīkst visu vērtēt naudā. Jādomā par cilvēku un maldīgs ir priekšstats, ka bērnam labāk ir mācīties lielā skolā, kura ir tehnoloģiski labi aprīkota nekā nelielā skolā, kur nav pietiekams tehnoloģiskais aprīkojums, bet bērns jūt skolotāju mīlestību. Bērns, kas jūt mīlestību, pašmācības ceļā apgūs to, kas viņam ir jāapgūst un neviens viņu nemudinās to darīt, jo bērns pats to vēlēsies. Bērns, kas jūt mīlestību, mīlēs savu ģimeni un izjutīs nepieciešamību izdarīt kaut ko labu tiem cilvēkiem, kas viņam darījuši labu. Savukārt bērns, kas cietis no mīlestības trūkuma, mācās skolā, kur visiem galvenais ir rezultāts nevis mīlestība, bēgs no ģimenes un vēlāk no valsts, jo viņš izjūt nepieciešamību atrast mīlestību.

Kādam paveiksies un viņš tiešām citā valstī izveidos laimīgu ģimeni, bet arī šis cilvēks sirds dziļumos jutīs vilkmi uz dzimteni, jo cilvēku ar dzimteni saista ne tikai atmiņas, bet arī zemes vibrācijas. Tomēr ne visiem ir iespēja atgriezties dzimtenē, tāpēc svarīgi palīdzēt ar labdarību tai vietai no kurienes esi nācis jeb citiem vārdiem sakot, atbalstīt savu dzimteni savu iespēju robežās.

Cittautieši nekad nevarēs pakļaut tautu, kas sirdī ir brīva tauta. Pakļaut var tikai bailīgu tautu. Bet, lai cilvēks kļūtu par brīvu cilvēku, viņam ir jāaug garā. Tas arī ir galvenais valsts uzdevums – darīt visu, lai augtu sabiedrības kolektīvais apziņas līmenis, bet tas augs tikai tad, kad sabiedrība atgriezīsies ticībā pie Dieva un sāks izprast Dievišķos likumus kā tos praktizēt ikdienas situācijās. Nevajag baidīties, ka esam maza tauta. Atcerieties teicienu – mazs cinītis gāž lielu vezumu.

Mūsu tautai ir dotas ļoti lielas iespējas, ja tikai mēs spēsim tās ieraudzīt. Iespējas redz tie, kas mīl un aug garā. Dari to, kas ir tavos spēkos un kļūsti par mazo cinīti, kas gāž lielu vezumu. Atceries, ka Mīlestība ir spēcīgākā enerģija no visām enerģijām Visumā. Ar mīlestību ir iespējams viss, bet bez mīlestības krīt pat milži.

Autore: Elvita Rudzāte