Kāpēc dzīve mani cenšas atstāt vienu ar savām emocijām, ar skumjām? 22.01.2022

Sintija jautā: Paldies par tavu atsaucību, un tavas atbildes liek aizdomāties. Nemanot iestājas miers..

Vēršos pie tevis ar vēl vienu jautājumu kas mani gadiem ir nomocījusi.. Kāpēc jau no tīņa gadiem veidojas attiecības ar materiālistiem? Lai paskaidrotu dziļāk, sniegšu piemērus. Puisim nav jābūt bagātam, vai arī jānāk no bagātas ģimenes, bet pat pašu mazumiņu ir gatavs sniegt. Man pat ir bijuši tādi gadījumi, ka mīļotais staigā vecās drēbēs, ēdīs mazāk, lai man nopirktu kaut ko garšīgu, vai arī kādu labu mantu. Nekad neesmu lūkojusies pēc materiālista. Vienmēr iepazīstoties man interesē raksturs, inteliģence, bet otrs- kā likums, dos man naudu, vai arī pirks mantas, vai arī pirks ēdienu neko neprasot.. Brīžam pat esmu jutusies, ka tas tiek uzspiests.. .

Pati esmu vienkārša sieviete, un nekad neko neprasu otram materiāli, bet tas vienkārši tiek sniegts.. Esmu vairāk saucamais- dvēseliskais tips, tāpēc arī tīri saprotami, ka tieši ar dvēselisku tipu esmu vēlējusies saistīties, bet tādi man iet garām… Neizprotu kāpēc.. Turpretim es ļoti esmu gaidījusi uzklausīšanu, emocionālu atbalstu, bet tas tiek risināts cauri jautājumam- Kas tev Pietrūkst? Vai tev nopirkt kaut ko garšīgu? Cik maksā tas, lai tev atkal ir labi? Es pieminu, ka gribu, lai mani vienkārši apskauj un pasaka, ka viss ir labi. Pretī dzirdu, ka to nu gan nevar sniegt..

Kad rodas attiecībās problēmas, partneris man pārmet, ka nenovērtēju, ko dara manā labā, ka gatavs pēdējo kreklu novilkt, lai man ir labi.. Un tā tas iet uz riņķi.. Parunāt par emocionālām problēmām neizdodas, jo atkal pretī jautājums- Kas tev nav ? Varbūt tev iedod kaut ko uzēst? Kāpēc vīrieši risina attiecību problēmas ar mani tieši caur naudu ?
Es saprotu, ka cilvēki ir dažādi,  bet kāpēc tieši šādi vīriešu tipi piesaista ?

Pats interesantākais, ka ikdienas situācijās cilvēks spēj apskaut utt, bet tieši tad, kad jūtos skumja, bēdīga- es it kā atbaidu otru, kaut arī tikai klusi raudu. Tas izraisa agresiju otrā cilvēkā.  Interesantākais ir tas, ka esmu veidojusi dažādas attiecības ar dažādām personībām, bet visas problēmas vienmēr tiek risinātas tikai vienā ceļā- Nauda..

Es arī neuzprasos, lai tiktu materiāli atbalstīta, bet tas vienkārši notiek.. Savu pēdējo kreklu ir gatavs atdot, bet emocionāli, vienkārši uzklausīt, būt līdzās un kaut tikai pateikt, viss jau būs labi- NEKAD.. Nekad nav līdzjūtības, kaut vienkārša apskaušana smagā brīdī (ikdienas situācijā cilvēks to sniedz pats, bet kad ir smagi, kad ir bijis kāda nefeina diena- šis tuvais cilvēks kļūst tik tāls, un nepieejams. ..

Vēl interesantāk ir, ka tādā ģimenē es esmu uzaugusi, kur emocionālais atbalsts nav izprotams, tikai caur naudu, lietām, mantām.. Skumji? Uzēd kaut ko saldu, Slikta diena? Iedzer vīnu..

Esmu no visas sirds ilgojusies pēc atbalsta, apskāvieniem, bet to nekad neiegūstu, lai gan dabiski esmu empātiska, līdzjūtīga, otram labus vārdus nežēloju, manī tas nāk dabiski.

Ar laiku esmu pieņēmusi, ka tā vienkārši rit mana dzīve un mācos pati sevi emocionāli savākt, un man tas labi izdodas.. Bet es vēlos saprast, kāpēc mīlestības izpausme no citiem cilvēkiem ir tieši materiāla ? Kāpēc es piesaistu materiālistus?  Kāpēc es nespēju iegūt emocionālo atbalstu no cilvēka? Tas spēj aiziet tik smagi, ka varu kaut vai sāpēs kliegt, bet mani nesadzird..- tad es dzirdu, “savācies un pasaki ko tev nopirkt, lai ir labi?” Jo smagāk man sāp sirds (tas ir vienalga kāds iemesls), jo agresīvāks paliek otrs cilvēks. Es pat varu neko neteikt, bet otrs uzreiz sajūt ka kaut kas nav labi, un nāk agresija, lamāšanās, tāda kā otra cilvēka bezspēcība.. Šīs atkārtojas manā dzīvē atkal un atkal…. atkal un atkal.. Kā tāds riņķis..

Turpretī ir sievietes kuras tieši gaudās, ka vīrietis neko nepērk, un ir jauks, mīļš.. Kāpēc es piesaistu materiālistus, kaut arī pēc tiem netiecos ? Vai tā ir kāda karma? Pat savos sapņos sapņoju par to, ka raudu un lūdzu lai mani uzklausa, apskauj, pasaka, ka viss ir labi, bet tieši izraisu agresiju otrā personā.

Tīņu gadi ir cauri, un man ir ilgstošas attiecības ar Materiālistu, kaut arī ilgu momentu šķita, ka šis cilvēks nebūs tāds, bet tieši pretēji- vēl lielāks materiālists, emocionāli cietāks, rupjāks..

Tīņu gados pie visām iespējām esmu gatava iet un strādāt, lai nopelnītu naudu, un nedomāju, ka man būs problēmas sevi nodrošināt kad būšu pieaugusi..
Bet pieaugot ir problēmas sevi nodrošināt..
Un kaut arī esmu strādīga, centīga, man ir grūti pašai sevi materiāli nodrošināt. Grūti ir atrast darbu, un ja tāds atrodas, tad kā likums, iekritīs tā, ka nav kas apmāca strādāt un tad jākuļas vienai kā māku, neizturu spriedzi un tieku atlaista.. Tas ir kā naža grieziens sirdī, jo cenšos no sirds, daru vairāk nekā tiek prasīts- bet beigās palieku bez darba.
Tāpēc esmu spiesta dzīvot uz partnera rēķina- Viņam tas patīk, jo uzturot mani jūt, ka izpauž vislabāko ko spēj man dot..

Kāpēc dzīve mani cenšas atstāt vienu ar savām emocijām, ar skumjām? Kāpēc  māca emocionāli vienai savākties? Kāpēc rāda, ka dvēseliski esmu viena un nav ar ko dalīties savā sāpē? Kāpēc emocionālās krīzēs esmu viena ? Man tas šķiet tik interesanti, ka atkārtojas šis cikls visu laiku.

Elvita Rudzāte atbild: Sintija pati sevi nespēj materiāli nodrošināt, jo noliedz materiālismu, noliedz naudu, uzskata to par sliktu. Tam, kas noliedz materiālismu, naudas nebūs. Viņai nav izpratnes, ka arī materiālais ir vajadzīgs, bet tam ir jābūt līdzsvarā ar garīgumu.

Sintija cieš no bailēm “mani nemīl”, tāpēc piesaista sev partnerus, kas arī cieš no bailēm “mani nemīl” un cenšas mīlestību nopirkt, dāvinot materiālas dāvanas. Tiem cilvēkiem, kuri cieš no bailēm “mani nemīl” neapzināti rodas vēlme tiekties pēc materiālā, jo šī tiekšanās palīdz nedomāt par mīlestības trūkumu. Emocionālo viņi sargā, lai nesāpētu. Citiem vārdiem sakot, Sintijas partneru dvēselītes pagātnē ir bijušas ievainotas un cietušas no milzīgām dvēseliskām sāpēm, tāpēc tagadnē šie cilvēki sargā sevi no līdzīgām sāpēm, kļūdami nejūtīgi, jo tā dzīvot ir vieglāk.

Sintijas dzīvi neciešamu padara nevis partneris, bet gan viņas vēlmes un gaidas. Arī gaidas, ka viņu jāapskauj brīdī, kad viņa sevi žēlo, ierobežo viņas brīvību. Visu Lielo Skolotāju Mācībās ir teikts, ka cilvēka lielākais ienaidnieks ir vēlmes un gaidas. Tāpēc Sintijai ir ļoti jāstrādā ar sevi, izprotot kāpēc sevis žēlošana, vēlmes un gaidas patiesībā viņas dzīvi padara neciešamu un kā iegūt patiesu brīvību.

Dzīve Sintiju atstāj vienu ar viņas emocijām un skumjām, jo viņa nemācās un neizprot, ka emocijas un skumjas ir viņas skolotāji jeb viņas neapgūtās mācības.

Lai Sintija izprastu savus stresus un to sniegtās mācības, iesaku viņai piedalīties dvēseles miera atgūšanas programmā “DVĒSELES MIERS” (skatīt šeit).