Kāpēc es pārdzīvoju, uzzinot par nelaimes gadījumiem, kad cieš bērni? 31.07.2017

Zita jautā: Vēlos saprast, kāpēc man pret maziem bērniem ir neizsakāmi liels jūtīgums. Piemēram, ļoti pārdzīvoju, ja ziņās izlasu, ka mazuli sakodis suns līdz nāvei. Raudu kā traka, dusmojos, gribas visu pasauli saplosīt. Arī par mazo Ivanu no Liepājas ļoti pārdzīvoju, kad uzzināju, ka viņš ir miris. Vairākas dienas nevarēju normāli darbā pastrādāt, naktī slikti gulēju, domāju, raudāju. Arī par mazuļiem, kam vecāki alkoholiķi un atstāti bez uzraudzības, ļoti pārdzīvoju, raudu. Un tā man ir pret visiem svešajiem bērniem, kurus pat nekad neesmu redzējusi. Šausmīgi iekšā sāp. Es nezinu kā ar to tikt galā. Es varu raudāt bez apstājas.

Man pašai ir piecus gadus vecs bērns, kuru ļoti, ļoti mīlu. Sakiet, lūdzu, kāpēc man ir tādas milzīgas sāpes un pārdzīvojumi par bērniem? Pašai vienmēr ir bijuši mīloši vecāki blakus, nekad nekas nav trūcis. Bērnība bijusi saulaina kā sapnis. No kurienes tas jūtīgums? Kāpēc? Ko man vajadzētu saprast?

Elvita Rudzāte atbild: Ļoti spēcīgi pārdzīvojumi, kuriem nevar atrast cēloņus šajā dzīvē, ir saistīti ar iepriekšējo dzīvi, t.i., cilvēks iepriekšējā dzīvē ir nomiris aiz ļoti lieliem pārdzīvojumiem, kas zemapziņā ir paņemti līdzi uz šo dzīvi.

Piemēram, Zitas gadījumā ir paņemts līdzi pārdzīvojums, kad mazs, bezspēcīgs bērns ir cietis nelaimes gadījumā tikai vecāku nevērības dēļ. Nav izslēgts, ka Zitas gars iepriekšējā dzīvē ir bijis vecāks, kas zaudējis bērnu nelaimes gadījumā bērna nepieskatīšanas dēļ.  Jebkurā gadījumā Zitas garam ir šāda pieredze un tieši tāpēc Zita dusmojas uz vecākiem, kuru nevērības dēļ ir cietis bērns.

Lai Zita atbrīvotos no ciešanu problēmas, viņai ir jāpiedod visām sāpīgajām situācijām, kuru laikā ir cietuši un gājuši bojā bērni. Viņai ir jāpiedod vecākiem (no šīs un iepriekšējās dzīves), kuri nebija savus bērnus pieskatījuši, kas veicināja nelaimes gadījuma notikšanu. Viņai ir jāpiedod pašai sev, jo viņā ir saglabājusies vainas izjūta.

Zitai ir jāatbrīvo no sevis stresi – vainas izjūta, skumjas, dusmas, nosodījums, kas ir uzkrājušies viņas smalkajos ķermeņos. Viņai ir jāmācās izprast dzīvi, ka viss dzīvē ir taisnīgi. Bieži bērni nāk iemiesojumā, lai tikai vestu savus vecākus pie prāta, un tas notiek caur dažādiem nelaimes gadījumiem. Arī mazais Ivans no Liepājas bija atnācis iemiesojumā, lai vestu pie prāta ne tikai vecākus, bet visu Latvijas sabiedrību. Viņš pašuzupurējās sabiedrības labā. Cilvēkiem to ir grūti izprast, jo nesaprot kā dzīvē notiek dažādas nelaimes, noziegumi utt.

Zitai ir jāmācās neielikt savu enerģiju negatīvos notikumos un situācijās. Tas nav viegls uzdevums, jo to spēj tikai augsti attīstīti gari. Tieši tāpēc Zitai ir jāapgūst Mācība un ikdienas situācijās tā jāpraktizē.