Kāpēc es piesaistu sev šādas situācijas atkal un atkal? – otrais turpinājums 16.06.2021

Kāpēc es piesaistu sev šādas situācijas atkal un atkal? – raksta sākums

Kāpēc es piesaistu sev šādas situācijas atkal un atkal? – pirmais turpinājums

Samanta jautā: Sirsnīgs paldies Justīnei par ieteikumu. Patīkami, kad vēl kāds padalās savā pieredzē vai dod padomu. Tas iedrošina un dod motivāciju turpināt iet savu ceļu, kad ir smagi un nav īsti neviens ar ko no sirds izrunāties-ja nav tādu, kas sirds līmenī saprot to, ko piedzīvoju, jo esmu sapratusi, ka tiešām vislabāk otru saprot tas, kurš ir gājis cauri līdzīgai pieredzei. Iepriekš minētais-kad nav neviens ar ko no sirds izrunāties-nav domāts, ka nav cilvēki ar kuriem parunāties, kam palūgt padomu, bet viņi ir citā līmenī un viņiem cita domāšana, tāpēc viņi nesaprot mani, jo nav gājuši cauri tādai pieredzei.

Atbilde Elvitai: vai tā arī skaitās lepnība, ja ir kauns par kādu problēmu un  gribas, lai problēma būtu atrisinājusies, lai tā tāda nebūtu, bet nevis tāpēc, lai plātītos un lepotos, bet vienkārši tāpēc, lai viss ir kārtībā, jo konkrētais apstāklis jeb problēma traucē pilnvērtīgi strādāt, dzīvot?

Un, kāpēc reizēm gadās, ka kādas problēmas risinājums ir tā cilvēka rokās, kurš mani nīst un nav ieinteresēts palīdzēt?. Tāds, kurš pats ir pazemojis mani daudzus gadus. Kāpēc piesaistu tādu situāciju? Kas šādā gadījumā man ir jāmācās/jāsaprot un kas tai personai? Piemēram, man ir bijis gadījums, ka konkrētais cilvēks, kuram es nepatīku ir labs speciālists un es viņu novērtēju pēc viņa profesionālajām dotībām un atzīstu, ka viņš ir labs savā jomā un viņam ir atbilstošs raksturs, kāds tādā darbā vajadzīgs un labprāt sadarbotos ar viņu un arī citiem cilvēkiem nesaku, lai neiet pie viņa, tāpēc, ka viņš mani pazemojis. Bet es zinu, ka šis cilvēks negribētu ārstēt mani, ja nonāktu viņa nodaļā vai darītu to vienaldzīgi vai neiecietīgi. Tāpēc es mēdzu uztraukties un savlaicīgi nodrošināties, lai nenonāktu viņa “rokās”, lai viņam nav jāpacieš mana klātbūtne un negribu arī izjust nekvalitatīvu aprūpi savam ķermenim tikai tāpēc, ka es viņam nepatīku. Ja uzzinu, ka mani ārstēs konkrētais cilvēks, tad es atsakos un eju citur meklēt palīdzību. Ko tas māca gan viņam, gan man? Vai tas nozīmē, ka, ja baidīšos nokļūt tieši pie tā daktera, tad tieši pie viņa arī nokļūšu, jo bailes piesaista to, no kā baidāmies? Kas notiek tādos gadījumos un kādas sajūtas ir tad, ja es pārstāju uztraukties par nonākšanu tieši pie viņa, bet tik un tā beigās nonāku tieši  pie viņa?

Jautājums Justīnei: Vai vari, lūdzu, pastāstīt sīkāk par savu pieredzi saistībā ar šo tēmu? Vai cilvēku attieksme pret Tevi vēlāk mainījās un, ja atbilde ir jā, tad kā tieši viņu attieksme mainījās? Varbūt vari ieteikt kā rīkoties tādos gadījumos, kad kāds, kurš tevi ir izmantojis, vēlāk atceras par tevi, kad pats nonāk sliktos apstākļos, un tad steidz atkal skriet pie tevis, bet ne tāpēc, ka būtu sapratis kaut ko un gribētu mainīties, bet tāpēc, lai atkal tevi izmantotu, kamēr nostājas uz savām kājām, jo zina cik tu dāsna, izpalīdzīga vienmēr?

Kā Jūs, Elvitas kundze, uzskatāt, kā no garīgā viedokļa šajā gadījumā būtu jārīkojas? Vai, ja tā ir bijis, tad cilvēkam vienalga jāpalīdz, ja viņš atkal un atkal atskrien, lai kaut ko  paņemtu un tad aizietu? Vai ir slikti, ja nākamreiz atsaka un nosprauž kaut kādas robežas ar šo konkrēto cilvēku? Kas notiek ar tādu cilvēku, kurš pie citiem skrien tikai tad, kad kaut ko vajag, bet pēc tam aizmūk, kad vairs nav ko ņemt? Kā šāds cilvēks var labot savu karmu, ja viņš, piemēram, ļoti novēloti attopas, ka rīkojies nepareizi?

Bija laiks, kad sākās lielā krīze Latvijā un daudzi palika bez darbiem un bija ļoti grūti kaut ko dabūt un samaksa bija ļoti maza, ja kaut ko izdevās dabūt. Daudzi teica, ka viņi par kapeikām nestrādās un, ka tādu un šitādu darbu nedarītu. Es tajā laikā ļoti cietu no krīzes sekām, bet ņēmu jebkuru darbiņu, lai vismaz kāda naudiņa būtu un, lai būtu man iespēja strādāt. Mani apsmēja un sauca par muļķi, ka eju vergot par kapeikām. Es apzinājos, ka neko īsti jau nenopelnīšu (atalgojums tiešām bija tik cik priekš kādas bulciņas), bet negribēju sēdēt bezdarbībā, tāpēc gāju. Bet citi saukāja vēlāk mani par sliņķi, ka es neko nekad negribot darīt. Kad man tagad piedāvāja zemi kvalificētu darbu ar vēl zemāku atalgojumu un es atteicu (jo es pat mazu dzīvoklīti nevaru atļauties par tādu algu noīrēt, pat istabu nē, tad kur nu vēl sev primārās vajadzības nodrošināt un turklāt tas darbs pieprasa, lai es pati sevi nodrošinu ar visu vajadzīgo darbam, bet man tam nav naudas un sanāktu, ka man jāņem kredīts, lai varētu iet strādāt-tātad mīnusos atkal būtu. Ņemt kredītu, lai nopelnītu 90 euro lielu algu īsti prāta darbs nebūtu, tad mani saukā par lepnu un, ka tāpēc man nekā nav, jo es neesot sākusi no pašas apakšas, ka es neņemot vienkāršos darbiņus sākumā. Kaut gan bija otrādi. Man pat radiniece, kura lieki laiku netērē, ir ļoti izglītota, ļoti gudra, ļoti labi saprot, kuras iespējas ir vērtīgas un kurās nav vērts ieguldīt savu laiku un resursus, kurai ir ķēriens uz loģisko domāšanu, ļoti gudra matemātiskās lietās, ļoti intelektuāla, ar lielu pieredzi un dzīvē tālu tikusi, man piedāvā variantus, kuros nav ne izaugsmes iespēju, kuros es vairāk iztērētu laiku ceļā, iztērētu resursus daudz lielākus un vēl nonāktu parādos, kā arī tādus, kuri vēl vairāk pastiprinātu manas jau esošās veselības problēmas, kur nav ne sociālās garantijas, ne arī kas cits. Bet pēc tam bļautu uz mani, ka esmu muļķe, jo man nav nekādu uzkrājumu, ka esmu bomzis  un, ka muļķe, ka ņemu tādus darbus. Jo tā jau ir bijis vairākas reizes.

Vēl bija tā, ka vienreiz viena ģimenes draudzene sarunāja man darbiņu, jo pati tur neaizgāja kaut kādu iemeslu dēļ, bet piespēlēja man. Es aizgāju un sāku strādāt, bet tur mani apkrāpa un neizmaksāja algu. Vēlāk šī sieviete, kas man piespēlēja to darbu, arī šķībi skatījās uz mani un uzskatīja par sliņķi, lieloties, ka viņa nešķirojot un ņemot jebkādu darbu, ja nekas cits neesot un slavēja manu radinieci, kurai laba profesija un prestižs darbs (tā par kuru rakstīju iepriekšējos teikumos). Vai tas ir kāds pārbaudījums? Ja jā, tad es laikam vēl nesaprotu uz ko tiku pārbaudīta. Kas
tieši man jāapgūst bija…Kas man no šī jāsaprot?

Kāda mācība manā gadījumā jāapgūst, ja es piesakos darbos un godīgi pasaku, ko protu, ko nē, bet, ka esmu gatava un labprāt apgūtu nepieciešamās prasmes, kuras vēl trūkst, jo ļoti gribas tur strādāt un ļoti patīk, interesē tā nozere, tāpēc ir liela motivācija apgūt vēl un vēl. Un to jau cilvēki jūt, kad patiešām cilvēkā ir degsme un tiešām gatavs darboties. Un tad ir varianti-vai nu man uzreiz atsaka vai ir sarunāts, ka tieku ņemta darbā, bet pēdējā brīdī ieliek citu. Bet mani nepaņem un vietā ieliek citu, kurš samelo par savām prasmēm un nemaz negrib tur strādāt,  un viņš arī veiksmīgi tiek cauri un viņam piedāvā iespējas uzlabot prasmes un saņem izaugsmes iespējas. Pēc tam mani māca
citi, ka vajag samelot nākamreiz, jo tā darot daudzi, bet es to neizdaru un atkal esmu godīga, bet atkal nedabūju vietu. Nākamreiz mēģinu samelot, lai cik grūti arī nebūtu -sākumā to izdaru, bet tad atzīstos un godīgi pasaku kā ir, bet atkal rezultāts tāds kā visās reizēs. Pēc tam atkal saukāja visi mani par muļķi, ka pateicu taisnību. Vai piemēram, ja kāds mani kādam iesaka un izrādās ir sastāstījis par mani to kā nav, lai es tiktu tajā vietā, es jūtos neērti, kad uzzinu, un tad vai nu atsakos no vietas vai gaidu ko lems darbadevējs. Bet tie cilvēki, kas mani ieteica darbam un sameloja par mani uzveļ vainu uz mani un izturas tā it kā es būtu muļķe, jo radīju darbā problēmas. Bet es nevienam neliku melot par mani  un nezināju, kas par mani pateikts.

Pēc tam man stress nākamreiz, kad kāds man kaut ko sarunā un nepasaka, kas ir pateikts. Manī automātiski rodas vēlme neiet, ja nezinu sarunas, vienošanās detaļas. Jo negribās, ka atkal pataisīs par grēkāzi un slikto, kas visu sabojājusi atkal. Kas man no šīs situācijas jāsaprot? Kāda mācība šajā situācijā apslēpusies, kuru nevaru atšifrēt?

Paldies par uzklausīšanu un atbildēm. Vēlu fantastisku vasaru visiem! Lai darbi labi sokas!

Elvita Rudzāte atbild: Lepnība un kauns veido veselumu – 50% kauns un 50% lepnība. Ja cilvēkā redzama ir viena puse, piemēram, kauns, tad slēptā veidā pastāv arī otra puse. Tas nenozīmē, ka tas par ko cilvēks kaunas, par to arī lepojas. Samantas gadījumā viņa pati atklāja situācijas par kurām kaunas un no tā arī secināju, ka viņā ir slēpta vēlēšanās lepoties. Ar ko viņa vēlas lepoties, tieši tas viņai pašai ir jāsaprot un no tā jātiek vaļā, jo tad arī kauna izjūta samazināsies – jo mazāk lepnības, jo mazāk kauns un otrādi.

Samantai ir jāsaprot, ka problēmas risinājums ir tikai viņas rokās un jāpārstāj savās problēmās vainot citus jeb novelt atbildību uz citiem.

Tāpat Samantai jāsaprot Justīnes ieteikums – dot neko negaidot pretim. Ja cilvēks dod un neko negaida pretim, tad viņš pat neatceras, ka šim cilvēkam palīdzējis un viņā nav nekāda rūgtuma. Samanta atceras gadījumus, kad kādam palīdzējusi, kas nozīmē, ka viņa dzīvo gaidās, ka viņas palīdzība tiks novērtēta, un tieši tāpēc tā netiek novērtēta. Tāpēc mans ieteikums Samantai – ja spēj palīdzēt neko negaidot pretim, tad palīdzi vienmēr, kad vien Dievs Tev dod tādu iespēju. Ja neproti palīdzēt bez gaidām, tad labāk nepalīdzi.

Pašlaik ļoti daudzi darba devēji meklē darbiniekus. Mūsdienās ir lielas iespējas nodarbināt pašam sevi, ja tikai ir vēlēšanās strādāt. Samantas attieksme pret darbu nav pareiza. Samantai ar pazemību ir jāpieņem darba iespējas, ko piedāvā Dievs un vēl jāmeklē jaunas iespējas. Cilvēks dzēš savu slikto karmu tikai tad, ja viņš pārvar grūtības, bet Samanta bēg no grūtībām un diemžēl nestāsta visu patiesību un pasniedz notikumus puspatiesībās.

Samanta, ja Tu tiešām vēlies izprast savas mācības, tad rūpīgi vairākas reizes izlasi Tev un Lindai sniegtās atbildes no manis un citiem Domātājs.lv lasītājiem.