Kāpēc es piesaistu sev šādas situācijas atkal un atkal? – pirmais turpinājums 14.06.2021

Kāpēc es piesaistu sev šādas situācijas atkal un atkal? – raksta sākums

Samanta jautā: Šos teicienus par draugiem zinu un arī piekrītu tiem. Es nebūt nepretendēju uz to, ka es būtu ideāla, jo apzinos, ka man ir ļoti daudz trūkumu un  šo to labāk saprotu tikai tagad, bet ir arī ļoti daudz lietu, ko nesaprotu. Protams, ka esmu citus sāpinājusi un nodevusi gan citus, gan pati sevi. To es apzinos un arī esmu piedzīvojusi no tā izrietošās sekas. Un jā, tas ir taisnīgi-to nenoliedzu. Mana vislielākā problēma laikam ir tā, ka es nezinu, kas patiesībā priekš manis ir labi un kas nē. Varbūt nemaz nezinu, kas ir īsta draudzība, varbūt to vēl neesmu sastapusi savā dzīvē un mani priekšstati ir pilnīgi aplami, tāpēc rīkojos tā, kā nevajag, jo es nezinu kā ir citādāk.

Man ir grūti aiziet no tādiem cilvēkiem, ja es kaut kādā ziņā esmu atkarīga no viņiem-ja man izvēles iespēju nav īsti un, ja viņiem ir visi vajadzīgie “resursi”, lai nodarītu man kaitējumu, ja nerīkošos viņu interesēs. Ja no kāda tāda aizgāju, tad ar to jau viss nebeidzās, jo sākās vajāšana un kas es viena pret veselu baru. Tāpēc bieži vien samierinos un paciešu ar sakostiem zobiem un pēc tam protams ciešu pati no šāda lēmuma. Tas protams neattaisno manu atrašanos līdzās šādiem cilvēkiem, jo sliktais pielīp ātri un tālāk to varu nodot citiem. Bet es laikam neesmu kaut ko
sapratusi-man jāiemācās kā pareizi tikt galā šādās situācijās nevis iet prom, jo līdzīgus taču citur arī varu sastapt un ko tad?!

Kādu mācību neesmu sapratusi, ja man ir kauns lūgt palīdzību un kauns saņemt palīdzību? It sevišķi, ja runa iet par publiskas palīdzības saņemšanu. Es nezin kāpēc jūtos mazvērtīga tādās reizēs. Ja kāds man kaut ko atdod, tad liekas, ka esmu nevērtīga, ka citi uzskata mani par tādu, kas pati neko nevar izdarīt, kas pati sev nevar tam nopelnīt. Es jūtos neērti, ja kāds man palīdz, ja man kaut ko dod un, ja to dara citu acu priekšā. Ir bijis tā, ka sameloju, ka man ir konkrētā lieta vai, ka māku to un šito kaut gan patiesībā tā nav, bet to darīju, lai tik citi nezinātu, ka man ir  kāda problēma un kāda tā ir un, lai tik nebūtu no kāda kaut kas jāpieņem. Es nesaprotu kāpēc noklusēju par savām sāpēm, par savām problēmām, lai tik citus neapgrūtinātu, lai tik citiem netraucētu un lai es nebūtu šķērslis ceļā citu
laimei. Bet tā es ielaidu daudzas problēmas un arī kaites. Es sevi sodīju ar padošanos-atmetot visam ar roku. Izturējos tā it kā nebūtu pelnījusi problēmu atrisināšanu, izveseļošanos, palīdzību. Tik drausmīgi bija kauns par savām problēmām, ka bēgu kā un kur vien varēju, lai tik kāds tās neierauga. Kāpēc es šādi rīkojos?

Justīnes ieteikums: Mīļā Samanta, esmu piedzīvojusi līdzīgas situācijas. Problēma bija manī. Es biju kā ubags citu acīs, kas ubago mīlestību, cenšoties izpatikt. Pēc tam es nebiju nevienam vajadzīga. Kad es sāku darīt lietas no sirds, neko negaidot pretī, es ātri vien par to aizmirsu, bet cilvēki atcerējās vēlāk. Cilvēki tevi izmanto, jo tev vienkārši ir jāiemācās dot nesavtīgi, pat, ja viņš ir pēdējais draņķis. Ja arī tevi izmanto 337 reizes, atceries, ka tas ir eksāmens, ko vēlas nokārtot tava dvēselīte.

Elvitas Rudzāte atbild: Piekrītu Justīnes ieteikumam. Vēl viena no Samantas neapgūtajām mācībām ir lepnība un kauns, kas veido vienu veselumu. Jo vairāk slēpta vēlēšanās lepoties ar saviem sasniegumiem, jo lielāks kauns par piedzīvotām neveiksmēm. Jo vairāk cilvēks par visu kaunas, jo vairāk viņš vēlas ar sevi lepoties.

Ja cilvēkam ir kauns redzamā formā, tas nozīmē, ka viņam ir lepnība slēptā formā un otrādi. Tikai cilvēks, kas vēlas lepoties ar saviem sasniegumiem, ļoti kaunas, ja viņam tas neizdodas.

Kauns – lepnuma apmetnis. (Bleiks)

Kauns ir dusmu iedīglis cilvēkam uz sevi pašu, kas ietver sevī reakciju uz pretrunu starp to, kas esi īstenībā, un to, kādam tev ir jābūt, un, kāds tu vēlies būt. (Hēgelis)

Tātad ir nepieciešams cilvēkam kļūt pašam, atgriezties pie savas būtības un nedomāt to, ko citi par viņu padomās. Kauns vēlas cilvēkam iemācīt: “Tu esi brīnišķīga Dievišķa būtne. Kāpēc tu tam netici? Notici sev un tad arī citi tev noticēs.”

Lepnība ir vēlme būt labākam. Tas ir stress, kas cilvēkam atņem spēju domāt un liek darboties. Lepnība ir akmens enerģija, kas cilvēka ķermeņa orgānos liek rasties akmeņiem un rada visu audu sklerozes. Cilvēka lepnība ir kā akmens. Lepns cilvēks pievelk sev lepnu cilvēku, t.i., tas, kurš vēlas būt labāks, pievelk otru, kas arī grib būt labāks. Rezultātā abi ir kā divi cieti akmeņi, kas viens otram nepiekāpjas. Lepnums cilvēkam māca: „Mīļais cilvēk, lūdzu, atbrīvo mani no sava cietuma. Tu mani ieslodzīji, jo nesaprati, ka cilvēki nav ne labi, ne slikti, cilvēki vienkārši ir cilvēki.”

Ja cilvēks ir nonācis savas lepnības gūstā, ir tikai divas iespējas – ja viņš nav labs, tad viņš ir slikts. Ja viņš nav labāks, tad viņš ir sliktāks. Ja viņš nav vislabākais, tad viņš ir vissliktākais. Tāpēc viņš nedod ceļu konkurentam. Viņam ir jāuzvar par katru cenu. Ja viņš uzvar, tad ir labs un augstsirdīgs gan pret sevi, gan pret citiem. Ja zaudē, tad ienīst gan sevi, gan citus. Arī augstprātība ir lepnības pazīme.

Ja atbrīvosiet savu kauna izjūtu, lepnību un bezjūtību, jūsu dzīve kļūs patīkamāka. Jūs sāksiet labāk saprast citu cilvēku kļūdaino rīcību, būsiet atvērti piedošanai.