Kāpēc es pret bērnu izjūtu dusmas? 29.09.2017

Rita jautā: Jūsu lapu un informāciju tajā esmu atklājusi pavisam nesen, un šīs gudrības patiešām ir mani aizrāvušas. Tās ļoti dziļi norezonē, liekot piekrist rakstītajam. Un jāatzīst, ka sajūtas ir divējādas – ir gan milzīga interese, gan savā ziņā nolaižas rokas, jo darbs  ar sevi ir smags.

Man ir arī kāds sasāpējis jautājums, ko gribas atrisināt pēc iespējas ātrāk. Tas ir saistīts ar manu trīsgadīgo bērnu, pret kuru bieži jūtu dusmas. Ar bieži es domāju gandrīz katru dienu. Prasti runājot – mani izbesī viss, ko viņš dara (skrien, lēkā, runā, jautā utt.). Viņš kopumā ir super foršs mazulis, ar kuru  var viegli sarunāt visu, un nekādu lielu
problēmu nav, taču tas nemazina manas dusmu sajūtas. Arī alerģija viņam ir, kas kā jau tagad saprotu, ir dusmu ārējais veidols, kas rāda, cik vien iespējams, ka kaut kas nav ar mani kārtībā. Ļoti daudz reizes esmu uz viņu sadusmojusies, kaut ko uzkliedzot un aizliedzot, pēc tam to vienmēr nožēlojot un jūtoties vainīga. Viņa mazo actiņu nesapratne un skumjas par dusmu brīdi man pēc tam seko līdzi visu dienu.

Kas labi (vismaz pašai tā šķiet), parasti cenšos viņam palūgt piedošanu, ka esmu sadusmojusies un neesmu novaldījusies, uzsverot, ka ar viņu viss ir kārtībā, taču man brīžiem ir grūtības palikt mierīgai. Es negribu lauzt savu bērnu!!! Bet ko dod mans ‘negribu’, ja dusmas un tracinošās sajūtas tāpat izlaužas par pavisam ikdienišķām lietām. Jāpiebilst, ka nu jau kādu laiku (pusgadu varbūt) viņš visu laiku iečurā biksītēs pirms aiziet pačurāt. Labākajā gadījumā tā ir pilīte, bet pārsvarā tomēr vairāk.

Kas vēl – mana mamma vienmēr ir bijusi mīloša un atbalstoša (to šķiet kā dzīves mācību viņa iemācījusies no savas mammas, kura gan nebija mīloša), taču mans tētis gan ir visai slikts dzīves piemērs – kad biju maza, bieži bija jāredz dzēruma trači, pat mammas iekaustīšana. Tas vienmēr notika dzērumā un šķiet tāpēc es savā mūžā vispār neesmu
lietojusi alkoholu, jo pat kā bērnam man nebija skaidrs, kāpēc jāpiedzeras, ja tad notiek tikai sliktas lietas. Es gan nekad netiku aizskarta, bet sāpīgi noskatīties un bailes zaudēt mammu bija gan. Kopumā tētis vienmēr ir ātri aizsvilies, savā dzīvē maz ir strādājis un uzturējis ģimeni, vienmēr viņam viss ir rādījies tumšās krāsās, kur valdība (protams) ir slikta un zagļi. Šobrīd diemžēl tēti ir piemeklējušas onkoloģiskas slimības. Pieļauju, ka no viņa man ir jāapgūst nedusmošanās māksla, jautājums tikai, vai es to spēju, jo šķiet dusmu brīdī runāt ar dusmām ir diezgan nereāli.

Vēl vēlos piebilst, ka to savu dusmu fiziski jūtu dzimumorgānu vietā.. paliek tāda kņudinoša un ‘tracinoša’ sajūta. Ko no tā vajadzētu saprast?

Elvita Rudzāte atbild: Ritas tēva dusmas patiešām ir ietekmējušas viņa veselību, un tāpēc tagad ir jācieš no onkoloģiskas slimības, kas ir pēdējā iespēja viņam izprast savu dusmu sniegtās mācības. Tas pats draud Ritai vai viņas bērnam, ja viņa nemācīsies no sava tēva un savām kļūdām, un neapgūs dusmu sniegtās mācības. Es negribu biedēt, es brīdinu, cik svarīgi ir atbrīvoties no dusmām.

Ritas dusmas ir savā ziņā karmiska problēma. Visticamāk tās ir palikušas kā neapgūta mācība jau no iepriekšējās dzīves un tieši tāpēc viņa izvēlējās tēvu, kas uz visiem dusmojās.

Dusmas ir stress, kas ietekmē veselību, bet tanī pašā laikā tās ir skolotājs. Ja jau Rita atklāja portālu Domātājs.lv, tas nozīmē, ka viņas gars ir gatavs uztvert šādas zināšanas un iet savā attīstībā uz priekšu.

Vispirms Ritai ir jāpiefiksē dusmu brīžos radušās izjūtas (to var darīt arī pēc dusmu izvirduma), piemēram, ko viņa iekšēji juta dusmu brīdī, kad bērns lēkāja un viņā radās dusmas? Ja viņa juta dusmas, ka viņš lēkā, jo šajā brīdī viņai negribas, ka bērns lēkā, tas nozīmē, ka viņas neapgūtā mācība ir vēlmes. Atgādinu, ka par vēlmju eksistenci liecina vārdi “gribu” un “negribu”. Visās Mācībās ir teikts, ka atbrīvojiet savas vēlmes līdz minimumam, tad jūs būsiet laimīgi.

Lai atbrīvotos no vēlmēm, pirmais solis ir izprast – kāpēc man tas ir nepieciešams, un vai tiešām man tas ir nepieciešams? Piemēram, kāpēc es gribu, lai bērns nelēkā? Lai telpā būtu klusums? Kāpēc man telpā nepieciešams klusums? Lai atpūstos? Vai bērnam kopā ar mani ir jāatpūšas? Nē, bērnam ir jāattīstās, un lēkāšana ir viens no veidiem kā notiek bērna fiziskā attīstība. Vai man šajā brīdī ir jāatpūšas? Nē, atpūtas brīdis ir naktī, kad guļam. Ja es negribu, lai bērns lēkā telpā, tad jāiziet ārā, bet ārā bērns varbūt nelēkā, bet skrien vai rāpjas kokos. Faktiski bērns parāda, ka viņš ir brīvs savā radošuma izpausmē. Vai Rita ir brīva savā radošuma izpausmē? Varbūt galvenā neapgūtā mācība ir sevis ierobežošana? Kā Rita sevi ierobežo, kāpēc viņa sevi ierobežo?

Bērna čurāšana biksēs norāda, cik ļoti viņš baidās no mammas dusmām. Bērns vēlas iepriecināt savu mammu, bet viņš nesaprot kā to izdarīt, jo lai ko viņš darītu, nekas nav labi. Par laimi mamma ir iemācījusies lūgt piedošanu un sākusi domāt, un pastāv cerības, ka notiks pozitīvas pārmaiņas.