Kāpēc es ticu Dievam jeb kā Viņš man ir palīdzējis? – Guntas pieredze 07.07.2015

Man ir pāri 50 un mācību dzīvē ir bijis daudz. Domāju: kas gan ir pati galvenā mācība? Pati galvenā stāv pāri visām un ir pati grūtākā. Ja tā tiktu ievērota, tad citu mācību nemaz nebūtu. Nedari otram to, ko nevēlies, lai Tev dara vai dzīvo pēc savas sirdsapziņas. Tā pati – mācība par beznosacījumu mīlestību.

Manas pieredzes stāsts: kā zibens no skaidrām debesīm, nāca piedāvājums – pastrādāt Vācijā veca cilvēka aprūpē. Zinu, ka Dievam nav nejaušību, zināju, ka tā ir kāda zīme, ko pagaidām nesaprotu, nesaredzu. Domāju, vai pieņemt šo piedāvājumu, jo nepratu vācu valodu un nekad nebiju strādājusi tādā profilā. Izlēmu, ka braukšu, jo Dievs nekad neliek nest to, ko nevari pacelt. Tā es devos uz kādu mazu, brīnišķīgu  Vācijas pilsētiņu pie Reinas. Manā aprūpē, kas ietvēra 24 stundas diennaktī, jo dzīvoju uz vietas, nonāca kāda lepna, turīga (izbijusi uzņēmēja) super akurāta un precīza līdz neprātam perfekta 94 gadus veca vācu kundze. Nestaigājoša, sēdoša invalīdu ratos, ar sāpošām un čūlu klātām kājām. Dusmīga un ērcīga par katru sīkumu. Viņai bija slikta pieredze ar aprūpētājiem, nevienam neuzticējās. Domāju: ko Dievs no manis vēlas? Kāds ir mans uzdevums? Sapratu, ka viņš mani nesūta Vāciju pārveidot un tanti pāraudzināt, sapratu, ka esmu nolikta visnopietnākās mācības priekšā: iemīlēt to, kas, manuprāt, vispār nav iespējams.

Tā sākās mana mācība. Pirmkārt, šo darbu nosaucu par kalpošanu un man tas kļuva tīkams. Otrkārt, noliku savu EGO tantei pie kājām un
pakļāvos viņas iegribām, jo man nebūs tiesāt. Aprūpēju, apčubināju, samīļoju “pūķi”, kas beigās pārvērtās par mīļu omīti. Šķiroties raudājām abas un, jau atkal esot Latvijā, saņēmu ziņu, ka tante pēc mēneša šķīrās no šīs zemes gaitām. Mūsu neredzamā saite palika uz mūžu un esmu Dievam pateicīga līdz sirds dziļumam par šo mācību.

Man katrs rīts sākas ar Dievu un katra diena beidzas ar Dievu. Es nezinu kā ir dzīvot bez Dieva, jo Dievs ir VISS.

Gunta