Kāpēc es ticu Dievam jeb kā Viņš man ir palīdzējis? – Ingas pieredze 03.07.2015

Lasot šos dažādos pieredzes stāstus, priecājos par to izdomu un daudzveidību kā Dievs uzrunā cilvēkus. Kā arī mūsu tik atšķirīgo spēju to sajust un izprast. Jūtu,ka pienācis arī mans laiks padalīties ar piedzīvoto.

Tādu dievišķu mirkļu ir bijis daudz. Gan sāpīgu, kad lūdzos par savu jaundzimušo dēliņu, kam ārsti deva vien 10%, ka izdzīvos. Gan bezgala skaistu un brīnumainu. Dievišķo klātbūtni jūtu ik uz soļa, kad esi gatavs ko mainīt, tiek piedāvātas situācijas un savesti kopā vajadzīgie cilvēki.
Tā arī mūs –trīs tik atšķirīgas “”sava cela ” meklētājas saveda kopā. Bija ziemas vakars un aizrunājāmies par to, kā 19. janvārī pareizticīgie peldas āliņģos un to, ka gribētos to izmēģināt. Nevis masveidā Daugavmalā ar televīziju, bet tā īpaši. Kāda no mums atcerējās stāstu par brīnumaino avotu Pjuhticas klosterī, kāda jau trīs gadus mēģina tur nokļūt, bet apstākļi tā saliekas ka netiek. Bet tas viss tovakar tā arī palika sarunu līmenī.

Nākamo dienu nolēmušas pavadīt kopā, nūjojot gar jūru – šķīrāmies. Tajā naktī redzēju tik zīmīgu sapni, ka no rīta pamostoties, nebija ne mazāko šaubu, ka man jādodas uz šo klosteri. Liels bija mans izbrīns, ka manas draudzenes, neatkarīgi viena no otras pateica, ka redzējušas zīmīgus sapņus un izlēmušas, ka jābrauc uz Pjuhticu. Tas, kāds izvērtās mūsu ceļojums ir atsevišķa stāsta cienīgs. Piebildīšu, ka to, ka tiekam vadītas, lutinātas un sargātas – jutām ik uz soļa. Arī pats peldes brīdis, mums tika sagatavots īpašs. Tikai mums, bez kņadas un svešiem cilvēkiem.

Tajā vakarā bija – 17 grādi pēc celsija. Es biju ļoti nosalusi. Kājas bija pārvērtušās par diviem ledus klučiem. Doma par peldi avotā mani stindzināja un iedzina panikā. Ejot uz mašīnu pēc mantām, biju jau kategoriski noskaņota ūdenī nekāpt!! Stāvot pie mašīnas, pēkšņi sajutu karstu vilni ieplūstam no galvas līdz pat kāju pirkstiem un jutu, ka man ir ne tikai silti, bet pat karsti. Un galvā, kā balss, kā doma, kas izskrien cauri–nu ko, vairs nekādu argumentu, lai nepeldētu? Pilnīgi noteikti zinu, ka tās nebija mana prāta rotaļas, tas bija reāls brīnums!! Mums visām šī pelde bija īpaša, ļoti spēcīgs attīrīšanās un transformācijas process.

Pāris nedēļas pēc šī brauciena, pilnīgi ikdienišķā vakarā, mani kā zibens  caurstrāvoja doma–MAN JĀDODAS SVĒTCEĻOJUMĀ.-savā krusta ceļā atpakaļ pie Sevis–pie Savas patiesās būtības. Sevi pieņemot, iepazīstot un iemīlot -patiesi un bez nosacījumiem. Tā es devos Santjago ceļā. Nepilnus 8 mēnešus pēc smaga kājas lūzuma, papildus grūtībām, izoperējot ārā metāla stiprinājumus. Šos divus mēnešus, kamēr atkopos no operācijas un gatavojos ceļam, likās esmu sadalīta uz pusēm. Prāts bija tas, kuram bija 1000 argumentu, kāpēc nevajag šo visu uzņemties, ka tas ir pilnīgs neprāts un nav domāts man. Bet mans dvēseles spēks deva man spārnus, iedvesmoja lika noticēt, ka man nav nekā neiespējama, ka tikai jāļaujas un es visu paveikšu.

Ceļš nebija viegls, katru vakaru tas izsmēla visus spēkus līdz pēdējam, lai no rīta atdzimtu jaunai dienai, nākamam ceļa posmam, jaunām atklāsmēm un atziņām, izdzīvojot tās caur Savu pieredzi. Jutos kā trauks, kurš tiek iztukšots līdz pēdējai pilei, lai no rīta tiktu piepildīts ar attīrošu, dziedinošu enerģiju. Trauks, kas daudzu dzīvju garumā ir tā nomelnējis un apaudzis, ka vajadzēja paiet 40 gariem pieredzes gadiem, lai dievišķās gaismas stars tur spētu ielauzties un izgaismot to būrīti, kurā biju Sevi iesprostojusi.. Šis bija atklāsmju, attīrīšanās, mīlestības un paļaušanās ceļš, kurā tiku vadīta, sargāta un mīlēta.

Mans ceļš bija iezīmēts ar dzeltenām bultām, kad kādu brīdi tās neredzēju un radās šaubas vai dodos pareizi, lūdzu lai man parāda zīmi. Nebija ne reizes, kad to pēc laika neieraudzītu. Visa ceļa garumā ( apm 900 km) nenomaldījos ne reizi. Tā arī dzīvē–ir jālūdz zīmes, katrā savā šaubu brīdī. Kamēr nelūdzam, mums nevar palīdzēt. Jālūdz palīdzība katrā savā izvēlē, jo aiz katras izvēles ir iespēja……

Inga