Kāpēc es ticu Dievam jeb kā Viņš man ir palīdzējis? – Zandas pieredze 05.07.2015

Reiz sensenos laikos dzīvoja maza meitenīte. Meitenīte bija jauka, maigu, glītu, nevainīgu bērna sejiņu, lielām, apaļām acīm, naiva, bērnišķīga – bērns kā bērns. Tomēr lielākā atšķirība starp viņu un citiem bērniem bija tā, ka meitenītei nebija tēta, bet mamma lielākoties bija alkohola izraisītā skurbulī. Līdz ar to meitenīte auga viena, kā maziņš mežonītis, klejojot pa laukiem, mežiem, pļavām, brīnumainā kārtā pamanoties palikt dzīvai, koku, pakalnu un mežu iepazīšanas procesā. Un pārējā laikā meitenīte pieskatīja savu dzerošo mammu, un mēģināja izdomāt – no kā lai paēd gan viņa, gan viņas vienīgās tuvās radības – mīļie kaķīši un mīļais sunītis. Meitenīte reiz kādos Ziemassvētkos pati sev un saviem mīļajiem dzīvnieciņiem sagatavoja dāvaniņas un apsveikumus, jo mammīte kā vienmēr dzēra, bet Ziemassvētkos tā gribējās svētkus un sajūtu, ka kādam esi vajadzīgs… Un, kad reiz dzerošās mammas pudeles brālis brutāli nosita daļu no meitenītes mīļajiem kaķīšiem, bērns pat īsti nesaprata, kas ir notiek, un tik savām apaļajām acīm skatījās uz mammu, kas šausmās bija aizspiedusi sev ausis, lai nedzirdētu mirstošo kaķīšu raudas.

Tā sākās mans stāsts. Skaudrs, sāpīgs, vientulības un izmisuma pilns. Pēc kāda laika man paveicās – mātes kolēģe mani uzaicināja sākt iet baznīcas svētdienas skolā. Ar to brīdi sākās mana socializācija un ceļš uz šodienu. Pēc laika man paveicās vēl vairāk – mani aizbildniecībā pieņēma kāda baznīcas kundze, līdz ar to es varēju turpināt mācības, turklāt labvēlīgos apstākļos – ar ūdeni un elektrību aprīkotā dzīvesvietā, piedevām vēl paēdušai. Būtībā ap to laiku sākās mans otrais dzīves etaps – mēģinājums piedot manai mammai par to, ka bija tā, kā bija. Šis etaps gan ilga daudz ilgāk, nekā tobrīd biju domājusi.

Pēc vidusskolas es „aizbēgu” prom no dzimtā rajona, izvēloties studijas galvaspilsētā nevis vietējā rajona augstskolā. Ņemot vērā, ka nācu no nekurienes un biju nekā bērns – man gāja pat ļoti labi. Bija darbs, vakaros studijas… Dzīvoju īrētā istabiņā kādā privātmājā. Vēl pēc dažiem gadiem pamanījos nolikt auto vadīšanas tiesības, brīnumainā kārtā arī tiku pie auto, ar ko ikdienā pārvietoties. Tiešām pieklājīgi. Un tad nāca mans dzīves otrais bums pa pieri – manas pirmās neveiksmīgās attiecības, kas bija atkarību (es no viņa, viņš no alkohola) un vardarbības pilnas. Pēc šīm attiecībām pamanījos vēl vienu reizi uzkāpt uz tāda paša grābekļa un dabūt vēl vienu punu pa pieri arī otrajās attiecībās, kas no pirmajām atšķīrās tikai niansēs.

Un tad sekoja trekns punkts. Pēc dramatiska otro attiecību finiša domās pateicu: „Stop!” un nolēmu no šīs vietas sākt visu no jauna – salikt pa plauktiņiem to, kas ir bijis, saprast, kāpēc tā ir noticis, ko es tajā visā varu mainīt, lai tā vairs neatkārtotos. Kā galu galā iemācīties piedot – nu jau ne tikai mammai, bet arī abām manām vardarbīgajām attiecībām. Sekoja dažādi meklējumi, terapijas… Un atkal meklējumi… Psihoterapijas, līdzatkarīgo kustība un sapulces, Pieaugušo alkoholiķu bērnu sanāksmes. Tad nāca Helingera terapijas. Tām sekoja dažādas Sokrāta tautskolas lekcijas. Individuālās konsultācijas pie Elvitas Rudzātes. Holodinamiskā terapija. Visvieglāk gāja ar abu attiecību vīriešiem, bet iekšā vārošās dusmas pret mammu un nozagto bērnību ļoti ilgi iekšā vārījās, līdz man patiesi, līdz galam izdevās tās atlaist, piedot, atbrīvot un beidzot sākt mācīties dzīvot. Process ap un par piedošanu mammai kopumā vilkās vismaz kādus gadus piecpadsmit, sākot jau ar svētdienskolas laikiem. Šodien, atskatoties uz visu šo procesu, redzu, ka secīgie, iepriekš uzskaitītie soļi ir ļoti trāpīgi papildinājuši viens otru un palīdzējuši man sasniegt mērķi.

Atgriežoties pie jautājuma, kāpēc es ticu Dievam jeb kā Viņš man ir palīdzējis? Visprecīzākā atbilde būs – es esmu dzīva! Es esmu dzīva gan fiziski, neraugoties uz to, ka tas ir brīnums, gan, pateicoties pēdējo gadu darbam pašai pie sevis, manī mazpamazām atgriežas arī garīgais dzīvesprieks. Es esmu atbrīvojusies no naudpilnajām dusmām pret mammu un es mierīgi varu runāt un domāt par to, kas bijis un piedzīvots. Jebkurā gadījumā punkts, kurā esmu šobrīd, ir brīnums. Un es esmu bezgalīgi pateicīga visiem maniem Sargeņģeļiem, kas mani ir sargājuši, visiem maniem Skolotājiem, kas mani ir audzinājuši un audzina joprojām, un visām dzīvajām Būtnēm, kas mani ir lolojušas savā mīlestībā. Mīlestība starp citu arī ir viens no manas dzīves brīnumiem – bērns, kurš audzis mīlestības badā, savos divdesmitgadnieka gados ar pilnu krūti postulējis, ka mīlestība neeksistē, kurš, neraugoties uz visu, nupat ir pamanījies apgūt beznosacījuma mīlestības mācībstundu, kurš šobrīd burtiski peldas visapkārt esošajā Dabas, Dzīvo būtņu, Visuma, Dieva mīlestībā un turklāt to jūt – tas tiešām ir viens no lielākajiem brīnumiem manā dzīvē.

Mans ceļš gan vēl turpinās un man vēl daudz apgūstamo mācību vielu, bet tas pieder pie lietas. Es vēlos katram vienam novēlēt ieklausīties savā sirdī. Mūsu sirdīs mīt Dievs, un tur mīt visas atbildes uz mūsu meklējumiem. Es novēlu katram vienam atvērties mīlestībai. Un es novēlu katram vienam atvērt savu sirdi piedošanai un, pat ja tas neizdodas uzreiz, nepadoties, meklēt, rakt, jautāt, līdz ir iegūts miers. Es katram vienam novēlu laimi sirdī. Un es katram vienam novēlu uzņemties atbildību par mūsu rīcībām, domām, attieksmi, par mūsu Valsti, Zemi un Planētu. Lai mums visiem kopā izdodas nosargāt mūsu mīļo pasauli!

Zanda