Lūdzu, dalies pieredzē: “Kāpēc es ticu Dievam jeb kā Viņš man ir palīdzējis?” 24.06.2015

Katram no mums ir savs dzīves stāsts un sava pieredze. Mūsdienās nevienam nespiež ticēt Dievam, kas ir labi, jo viss, kas ir piespiests ir vardarbība. Es neticēju Dievam līdz 2000.gadam, bet tad sastapos dzīvē ar situāciju, kad neviens cits, izņemot Dievs, man nevarēja palīdzēt. Mans dēls bija komā, ārsti nespēja noteikt diagnozi un tāpēc arī nevarēja sniegt pilnvērtīgu palīdzību. Biju izmisumā, gatava ārstiem samaksāt tik cik nepieciešams, lai tikai viņi palīdz manam dēlam, bet es redzēju ārstu nespēcību, jo viņi vienkārši nesaprata kas notiek un kā lai palīdz. Protams, viņi darīja visu, ko medicīna šādās situācijās var izdarīt, man nav nekādu pārmetumu ārstiem, bet tā bija pirmā reize manā mūžā, kad es sapratu, ka es neko nevaru atrisināt ne ar naudas, ne ar labu kontaktu palīdzību, nekas nebija manās rokās.

Kāda medmāsa man ieteica aiziet uz blakus esošo lūgšanu vietu, kura bija izveidota slimnīcas teritorijā. Pie sevis nodomāju, ko gan es tur darīšu, es taču neticu Dievam. Es neaizgāju, jo uzskatīju, ka tā būtu divkosība no manas puses. Tomēr laikā, kamēr manu dēlu operēja, un neviens nezināja kāds būs operācijas rezultāts, es stāvēju pie loga, vēroju dabu un pie sevis sāku domāt, vai Dievs tiešām eksistē?

Es atbildi nesaņēmu, tikai aizdomājos par šo jautājumu. Tā kā pēc dabas vienmēr esmu bijusi pragmātiska ar labām analītiķa spējām, tad man par Dieva eksistenci bija nepieciešami pierādījumi. Bērns izveseļojās, un to pat par brīnumu uzskatīja ārsti, jo līdzīgās situācijās kā ārsti teica, viņiem tik veiksmīgs rezultāts izdodas reti. Kas bija mainījies? Es biju sākusi lasīt garīgo literatūru un meklēt atbildes kāpēc mans bērns bija tik smagi slims, kā arī saprast, kāpēc man pašai pirms bērna saslimšanas bija izoperēts audzējs? Es atbildes saņēmu uz visiem maniem jautājumiem, sapratu arī kāpēc man līdz 2000.gadam bija tik noraidoša attieksme pret Dievu, jo biju tipisks tā laika (Padomju Latvijas) propogandas produkts. Es biju noticējusi, ka Dieva nav un baznīcās cilvēki tiek muļķoti.

Tagad es par to smaidu un saprotu, ka propoganda var iedarboties tikai uz laiku. Agrāk vai vēlāk, Dievs dod iespēju atgriezties pie Viņa. Tā sākās mans atgriešanās ceļš pie Dieva. Ir pagājuši 15 gadi, esmu krietnu soli pavirzījusies Viņa virzienā. Tā kā es tik ļoti gribēju saņemt pierādījumus par Dieva eksistenci, tad šo gadu laikā esmu tos saņēmusi pārpārēm, īpaši pēdējo 3 gadu laikā. Citi tos sauktu par brīnumiem, bet es tos vairs nesaucu par brīnumiem, jo zinu, ka Dievs eksistē.

Pastāstīšu par pēdējo piedzīvoto brīnumu. Kopš tiek attīstīts Sevis izzināšanas un harmonizēšanas parks, tad katru gadu 22.jūnijā es vadu Vasaras Saulgriežu rituālu. Šajā gadā rituāla sākumā laika apstākļi bija jauki – spīdēja saule, bija patīkami silts, bet bija jūtams, ka var uznākt arī lietus. Rituāla laikā notiek četru zemāko ķermeņu attīrīšana no uzkrātās negatīvās enerģijas, izprotot negatīvās īpašības no kurām mums katram ir jāatbrīvojas. Kad mēs nonācām Atbrīvošanas baznīcā, kur katrs lūdza palīdzību Dievam, lai atbrīvo no viņam vissvarīgākās tā brīža problēmas, tad sāka līt lietus. Visi par to bijām izbrīnīti, jo neviens nepamanīja, kurā brīdī savilkās mākoņi. Lietus bija ļoti stiprs, visi izmirkām līdz ādai, taču rituāls vēl nebija beidzies. tas turpinājās uz Apskaidrības pussaliņas, kur stiprā lietū (bez lietussargiem) stāvējām un dziedājām:

Visapkārti gaisma ausa,
vidū Saule ritināja;
Visapkārti zelta josta,
vidū manis augumiņis.

(3 reizes)

Visapkārt gaisma ausa,
vidū saule ritināj’;
Visapkārt zelta josta,
vidū mana Tēvuzeme.

(3 reizes)

Visapkārt gaisma ausa,
vidū saule ritināj’;
Visapkārt zelta josta,
vidū visa pasaulīte.

(3 reizes)

Kad atgriezāmies ugunskura vietā, stiprais lietus bija mitējies, tomēr turpināja līt smalks lietutiņš. Rituāls noslēdzās ar Latvijas himnu, kuru no sirds nodziedājām, lai palīdzētu mūsu Latvijai. Rituālam noslēdzoties es tikai noteicu, ka pilnai laimei mums pietrūkst varavīksne. Debesis bija pilnībā apmākušās un likās, ka šis lūgums ir neiespējams. Tomēr biezajos mākoņos izspraucās saule, pavisam maziņa, bet tomēr tā spīdēja un pēc laika pāri parka teritorijai parādījās varavīksne, kura krāsās kļuva arvien spožāka un spožāka (to redzēja pēdējie rituāla dalībnieki, kuri vēl nebija aizbraukuši). Varavīksne man simbolizē Dieva klātbūtni. Tā vienmēr parādās tad, kad Dievs vēlas man apliecināt Savu klātbūtni. Tā ir parādījusies arī tad, kad debesis ir bijušas skaidri zilas, bez lietus mākoņiem. Es sapratu, ka Dievs deva zīmi, ka mēs esam uzklausīti, Viņš ir ar mums, mums tikai jāturpina strādāt…

Tāds ir mans pieredzes stāsts par tēmu “Kāpēc es ticu Dievam  jeb kā Viņš man ir palīdzējis?” Arī Tev ir Tavs stāsts. Lūdzu, pastāsti to citiem. Lūdzu, dalies savā pieredzē, atsūtot savu stāstu uz adresi: info@domatajs.lv. Ar prieku publicēšu Tavu pieredzes stāstu portālā domatajs.lv un priecāšos, ja šie stāsti tiks nodoti tālāk caur sociālajiem tīkliem pēc iespējas vairāk cilvēkiem.

Kāpēc svarīgi ir dalīties pieredzē par ticību Dievam? Jo tas palīdz neticīgiem cilvēkiem aizdomāties par Dieva, Smalkā plāna (neredzamās pasaules) un Augstāko spēku eksistenci. Jo vairāk Latvijā būs cilvēku, kas pievērsīs savu skatu Dievam, jo Latvija vairāk būs pasargāta no kataklizmām, dažādiem nelaimes gadījumiem un citām nelaimēm, kas var izpostīt Latviju un radīt dzīvības briesmas tās iedzīvotājiem. Arī Tu vari piedalīties Latvijas glābšanā. Augstākie spēki caur Sūtni Tatjanu Mikušinu ir brīdinājuši, ka laiks ir palicis pavisam maz, ka glābt pasauli no lielas nelaimes var tikai pēc iespējas lielāka skaita cilvēku ticība Dievam. Dalies savā pieredzē un palīdzi neticīgajiem pavērst savu skatienu Dieva virzienā. Palīdzi neticīgajiem atgriezties pie Dieva, neuzņemies uz sevis bezdarbības karmu. Tas vai Tavs paveiktais vainagosies ar rezultātu nav tik svarīgi, cik svarīgi ir kaut ko darīt, kas ir Tavos spēkos, jo Dievs visu redz.

Ja nevēlies publicēt savu pieredzes stāstu portālā domātājs.lv, Tu vari to nedarīt, publicējot savu pieredzes stāstu savā izvēlētā sociālajā tīklā. Galvenais ir dalies ar savu pieredzi, pastāsti to citiem, veicini neticīgos aizdomāties… Lūdzu, piedalies akcijā: Es dzīvoju pēc Sirdsapziņas. Pievienojies ar Tu un aicini pievienoties Tev.

No sirds pateicos visiem, kas atsauksies uz manu aicinājumu!

Elvita Rudzāte