Kāpēc grūtniece saslimst ar grūtniecības diabētu vai dzemdību laikā nesākas kontrakcijas? 14.03.2016
Ruta jautā: Kāpēc grūtniece saslimst ar grūtniecības diabētu, kaut arī pirms tam ar to nav slimots?
Kāpēc, sākoties dzemdībām kad ūdeņi jau ir nogājuši, kontrakcijas tā arī nesākās? Rezultātā bija jāstimulē dzemdības. Vai
tādas dzemdības atstāj kādu iespaidu uz bērnu?
Šie divi gadījumu nav savstarpēji saistīti.
Elvita Rudzāte atbild: Aizkuņģa dziedzera „iekšējais šķidrums” ir insulīns, kas regulē cukura vielmaiņu un izdalās tieši asinīs. Viss ķermenī ieplūstošais saldais ir kā no ārpuses iekšā ienesama, bailes līdzsvarojoša drosme. Jo mazāk cilvēkam tās ir, jo vairāk viņš vēlas būt drosmīgs. Patiesa drosme ir brīvi plūstoša enerģija. Šķietamu drosmi katru dienu ieēdam ar cukuru. No brīža, kad cilvēks sāk pieprasīt pateicību, sākas diabēts. Ja sieviete uzskata, ka vīram devusi visvērtīgāko – savu ķermeni, nevainību, un tāpēc viņam jānodrošina laimīga dzīve, rodas labvēlīga augsne diabētam.
Lai cilvēks justos kā cilvēks, viņam raksturīga dabīga nepieciešamība dot mīlestību. Cilvēka ķermenī normāla sastāva asinis simboliski atbilst mīlestībai. Kādas ir cilvēka asinis, tāda ir viņa Dvēseles mīlestība. Ar diabētu slima cilvēka asinis ir pārmēru saldas, šķebīgas. Pārmēru saldas jeb pārmēru labas var būt tikai bailīga cilvēka asinis. Asinis apgādā šūnas ar visām barības vielām tādā mērā, cik šūnām tās nepieciešamas. Tāda cilvēka asinīm, kurš, pieaugot bailēm, dara labu citiem, arvien vairāk un vairāk jāpiegādā glikoze, lai citiem būtu labi, bet citiem joprojām nepietiek. Iebiedētais devējs nepamana, ka viņā pieaug neapmierinātība ar sevi un citiem. Viņš dod vairāk, dāvina, strādā un kalpo, neapzinoties, ka tas viss ir tikai mēģinājums nomākt savas bailes, izkliedējot tās ar darbiem. Kādā brīdī iespēju robeža tiek pārkāpta. Kad vairs nav, ko dot, gribas saņemt, lai dotu. Asinis lūdz ēdienu. Jo spēcīgāka nepieciešamība steigties tālāk, jo vairāk saldumu tā lūdz. Kad cukura sastāvs asinīs krītas, asinis badojas. Ķermenis sūta signālu par radušos situāciju jaunu baiļu veidolā. To vidū ir bailes savārgt, zaudēt darba spējas, bailes no vecuma, bailes, ka nespēšu, nepratīšu, man neļaus, grūtniecei bailes dzemdēt. Toties pēc ēšanas cilvēks jūtas labi, un viņš uzklūp ēdienam. Nemanot baiļpilnais „nevaru”, „nav spēka” pāraug dusmīgā „negribu”. Cilvēks domā, ka viņš ir ļoti daudz laba darījis citiem, tādēļ tagad lai citi pūlas viņa labā. Zems cukura līmenis ir rezultāts tam, ka cilvēks dara pārāk daudz laba citiem, kas rodas no vēlēšanās, lai citi sakārtotu viņa dzīvi.
Cukura līmenis asinīs vielmaiņas procesā rāda sliktā pārvēršanās labajā būtību. Tas liecina, ka cilvēka dzīve kļūst labāka. Ikdienā esam pieraduši spriest tā: es padarīšu labu citu cilvēku dzīvi, lai viņi padara labu manu dzīvi. Drosmīgs cilvēks sāk ar to, ka dara labu sev un tikai pēc tam citiem. Kas dara labu sev, tas nedara sliktu citiem. Tādam cilvēkam ir vesels aizkuņģa dziedzeris. Cilvēks, kas jūt bailes, pirmkārt steidz darīt labu citiem, jo tad viņu uzskatīs par labu un mīlēs. Darīt labu sev pašam tāds uztic citiem. Cukura līmenis asinīs rāda arī cilvēka dvēseles drosmi darīt labu vispirms sev. Ko tas nozīmē? Neviena mūsu ķermeņa šūna nespēj dzīvot bez barības, kurā bez citām vielām ietilpst arī pietiekams glikozes daudzums. Normāls cukura līmenis asinīs nodrošina normālu šūnu barošanos jeb dzīvību. Domu līmenī tas nozīmē, ka līdzsvarotam, saprātīgam un drosmīgam cilvēkam ir normāla, līdzsvarota dzīve. Kas pret stresiem izturas kā pret neatņemamu sevis paša daļu un, rodoties jauniem stresiem, saved kārtībā savu Dvēseles dzīvi, tas līdzsvaro savu pozitīvo un negatīvo enerģiju un nepazīst ciešanas. Jo līdzsvarotāks cilvēks, jo mazāka viņa nepieciešamība pēc barības un jo stabilāks viņa cukura sastāvs asinīs. Atcerieties ēdiena enerģētiku – bailes līdzsvaro ar saldumiem. Pieaugot bailēm, cilvēkam kāroties kārojas saldumi. Pārsniedzot saldumu normu, cilvēks kļūst drosmīgāks. Uz saldumu fona baiļu pieaugšanu nepamana. Tātad cukura diabēts ir cilvēka ķermeņa mēģinājums padarīt dzīvi saldāku, tā ir vēlēšanās, lai citi padarītu cilvēka dzīvi labāku, citiem vārdiem sakot, cukura diabēts sākas pēc tam, kad cilvēks centās darīt labu, bet nekas nesanāca. Tad cilvēks sāk protestēt: man pietiek, tagad dariet manā labā! Tā ir neprasme mīlēt bez nosacījumiem.
Cukura diabēta slimnieks baidās noticēt sev un saviem spēkiem, tieši tāpēc viņš grib, lai citi darītu to, kas jādara viņam pašam. Piemēram, iebiedēta sieviete liek vīrietim darīt to, kas nav viņas spēkos, un, lai piespiestu vīrieti to darīt, viņa piesauc viņa sirdsapziņu, izmantojot apvainošanu kā līdzekli.
Ja grūtniece vēlas, lai viņu žēlo, jo viņa taču gaida bērniņu un viņai pienākas lielāka uzmanība no vīra, bet vīrs kaut kādu iemeslu dēļ tā nedara, tad grūtniecē veidojas protesta enerģija, kā arī vēl lielāka vēlme dzīvot saldu dzīvi, kas paaugstina cukura līmeni asinīs.
Ja māte ļoti baidās no dzemdībām, tad augļūdeņi noiet pārāk ātri. Ja sieviete žēlo sevi par to, ka viņai jādzemdē un jācieš sāpes, tad viņai nav spēka dzemdēt. Viņai rodas dzemdēšanas funkciju nepietiekamība un kontrakcijas nesākas, jo viņai ir vēlēšanās, lai ārsti atrisina problēmu viņas vietā. Ja sieviete izjūt žēlumu pret sevi, dzemdību laikā sievietei pavājinās kontrakcijas.
Vai stimulētas dzemdības atstāj kādu iespaidu uz bērnu? Jā, atstāj iespaidu gan uz bērnu, gan uz māti. Bērns var būt nepacietīgs, baidīties no dzīves grūtībām utt. Sievietē bailes attīstās vēl tālāk, radot trauksmi dažādas grūtās dzīves situācijās.