Kāpēc ir jāgaida vīrietim kaut kāda mistiska otra pusīte? 08.09.2016

Dāvis jautā: Kāpēc ir jāgaida vīrietim kaut kāda mistiska otra pusīte, ja vīriešu dabā ir ielikts spēcīgs dzimuminstinkts uz sievietēm. Sekss arī dod cilvēkam prieku un rada pozitīvas emocijas, relaksē ķermeni, kāpēc tas
jāspiež, gaidot kaut kādu mistisku otru pusīti? Tā jau var visu mūžu naivi nodzīvot nevainīgs. Zinu daudzus cilvēkus, kuriem nav seksa, tie cilvēki parasti ir īgni, ar dzīvi neapmierināti, dusmīgi uz kaut ko. Tieši seksuālas dabas problēmas ir cēlonis skābai sejai, cilvēks kļūst lecīgs un neapmierināts, bet toties sievietes iekarošana ceļ vīrieša
pašapziņu un dod pacēlumu.

Piemēram, kas tur slikts, ka vīrietis un sieviete, sarunā godīgi, ka viņiem būs tikai seksuālas attiecības un nekas vairāk un abi tam piekrīt?

Elvita Rudzāte atbild: Cilvēkiem ir dažāds apziņas līmenis. Seksuālā enerģija ir radošā enerģija un tas kā cilvēks šo radošo enerģiju tērē, ir atkarīgs tikai no cilvēka brīvās gribas, jo Dievs mums visiem ir devis brīvo gribu un saprātu. Saprāts ir atkarīgs no cilvēka apziņas līmeņa – jo augstāks apziņas līmenis, jo cilvēks savos lēmumos un izvēlēs ir saprātīgāks.

Tie vīrieši, kuri ir sasnieguši ļoti augstu apziņas līmeni, Dieva dāvāto radošo enerģiju netērē seksuālām baudām, viņi ievēro celibātu. Celibāta ievērošana viņiem nesagādā grūtības ne fiziski, ne garīgi, kā arī ārēji šie cilvēki ir mierīgi, visus cilvēkus patiesi mīloši, piemēram, pavērojiet kā uzvedas patiesi priesteri. Vai viņi ir īgni? Vai viņi ir nelaimīgi? Jums būs grūti atrast otru tik iekšēji piepildītu cilvēku, kādi ir viņi. Cits jautājums, ja priesteris nav patiess, bet par tādu ir kļuvis savtīgu nolūku vadīts. Ja priesterim ir vēlme apmierināt savas seksuālās baudas ar pretējā vai sava dzimuma pārstāvi, tas liecina, ka priesteris vēl nav sasniedzis augstu apziņas līmeni, viņš vēl nekalpo Dievam tā, lai viņu sauktu par priesteri, bet tas jau ir cits stāsts.

Tas pats attiecas uz garīgi augsti attīstām sievietēm. Arī viņas seksuālo enerģiju tērē radošām aktivitātēm, lai kādam palīdzētu vai kādu iepriecinātu ar radīto skaistumu. Savukārt sievietes, kas savu radošo enerģiju netērē radošam darbam tā kā to vēlas Dievs, izjūt nepieciešamību pēc seksuālām baudām. Ja viņas nesaņem seksuālo baudu, tad viņas arī paliek īgnas un neapmierinātas ar dzīvi, tieši tāpat kā vīrieši.

Dāvis jautā, kāpēc vīrietim jāgaida otra pusīte? Jēdzienu par otru pusīti cilvēki izprot nepareizi. Katrā cilvēkā ir zemākais es (tāds kāds viņš ir šobrīd) un Augstākais Es (Dievs cilvēkā). Otras pusītes atrašana nozīmē, ka zemākais es tuvojas Augstākajam Es līdz saplūst kopā, kas nozīmē, ka cilvēks ir ieguvis apskaidrību un vairāk iemiesojumā uz Zemes viņam nav jāatgriežas, lai apgūtu savas neapgūtās mācības, izņemot, ja viņa uzdevums ir nākt iemiesojumā uz Zemes, lai Kalpotu cilvēcei un Dievam.

Cits jautājums ir karmas atstrādāšana. Ja vīrietim ir palikusi neatstrādāta karma ar kādu garu no pretējā dzimuma, tad viņš izjutīs nepieciešamību veidot ar pretējo dzimumu attiecības, ko cilvēki sauc par otras pusītes atrašanu. Tas pats attiecas uz sievieti.

Dievs saved kopā partnerus, lai tie viens no otra kaut ko mācītos – augtu garā un dzēstu iepriekšējā un šajā dzīvē uzkrāto karmu. Ja partneri to dara atbilstoši Dievišķajiem likumiem, tad viņi izveido laimīgu ģimeni un kaut kādu daļu no radošās enerģijas tērē seksuālām baudām, kas netiek uztvertas kā seksuālas baudas, bet kā savstarpējas mīlestības apliecinājums un kopīgas svētlaimes izjušana. Ne velti Skolotāji neļauj ģimenes cilvēkiem sākt Kalpošanas darbu Dievam visā pilnībā, jo viņi zina, ka pirms Kalpošanas, cilvēkam vispirms ir jāatstrādā sava karma ar ģimenes locekļiem un tikai tad viņš var sākt pilnībā Kalpot Dievam.

Dāvis jautā kāpēc divi partneri nevar vienoties par seksuālām attiecībām, neveidojot ģimeni? Šādās attiecībās karma netiek atstrādāta, bet tiek uzņemta jauna karma, kas būs jāatstrādā šajā vai nākamajās dzīvēs. Šādās attiecībās seksuālā enerģija, kas ir radošā enerģija, tiek tērēta nelietderīgi, kas ir Dievišķā likuma pārkāpums, un laicīgajā dzīvē vēlāk radīs resursu trūkumu, piemēram, cilvēks var piedzīvot badu, naudas trūkumu, mīlestības trūkumu, siltuma trūkumu utt.

Kā jau teicu, Dievs mums visiem ir devis brīvo gribu un sapratu, lai uzņemtos atbildību par savām izvēlēm. Ja cilvēks izvēlas baudīt dzīvi, tad tāda ir viņa izvēle un Dievs nevienā brīdī viņam to neliedz. Cilvēks piedzīvo baudas, īslaicīgus prieka mirkļus un iespējams fizisko iemiesojumu tā arī pamet nesaprazdams kā kļūt dzīvē laimīgam. Tikai Dievs lemj, vai dos šim cilvēkam iespēju vēlreiz nākt iemiesojumā kā cilvēkam un apgūt tās pašas neapgūtās mācības, vai sūtīs uz “pārstrādi”, ko kristietībā sauc par elli. Pārstrāde nozīmē, ka cilvēks evolūciju sāks no sākuma, bet arī tas būs Dieva lēmums – vai no paša sākuma vai kādu pakāpi augstāk. Tas ir līdzīgi kā augstskolā, kad cilvēks ir izmests no augstskolas 4.kursa par nemācīšanos un pēc laika šis cilvēks klauvē pie augstskolas durvīm ar lūgumu atjaunot viņu augstskolā. Augstskolas vadība lemj kurā kursā atjaunot šo cilvēku, ņemot vērā kā ir mainījušies mācību priekšmeti. Līdzībās tas nozīmē, ka Augstākie spēki lemj no kāda līmeņa ļaus cilvēkam turpināt evolūciju.

Mēs katrs uzņemamies atbildību par savu dzīvi un nākotni. Mēs katrs pats esam savas laimes kalējs. Ja mēs pieļaujam kļūdas, mums vienmēr dod iespēju tās izprast un labot. Ja mums jāpiedzīvo ciešanas, kurš gan cits, ja ne mēs paši esam pie tā vainīgi?

Tāpēc mana atbilde Dāvim ir pavisam vienkārša – ja vēlies nākotnē piedzīvot ciešanas, tad baudi dzīvi tā kā tu to vēlies, neviens tev to neaizliedz, tā ir tikai tava izvēle, bet brīdī, kad jutīsies ar dzīvi neapmierināts un nelaimīgs, nevaino citus savās nelaimēs, pats vien esi sava likteņa noteicējs.