Kāpēc ir sāpes kakla sprandas rajonā? 22.02.2014

Vineta jautā: Paldies par iespēju uzdod šeit jautājumus un rast ļoti noderīgas atbildes. Es vēlētos uzzināt, kādēļ rodas sāpes sprandas
rajonā? Jau apmēram kādu gadu nevaru nēsāt pat visvieglāko ķēdīti ap kaklu, ir tāda sajūta, ka kaklā būtu uzkārts akmens. Iepriekš
tā nebija, varēju nēsāt arī smagas krelles u.tml. Kas man būtu jāmaina savā attieksmē pret dzīvi? Esmu pietiekami elastīga savā domāšanā un uzskatos. Arī nodarbojos ar vingrošanu. Bet, diemžēl, problēma neatrisinās.

Elvita Rudzāte atbild: Sāpes sprandas rajonā ir saistītas ar stresu bailes “mani nemīl”. Cilvēks cenšas sevi parādīt no vislabākās puses darbā, cenšas izpatikt saviem tuviniekiem mājās, draugiem sabiedrībā un jūtas vainīgs, ja kaut kas nesanāk tā kā bija iecerēts. Vēlme izpatikt, vienmēr visu izdarīt perfekti, rada spriedzi, kas uzkrājas kakla un plecu rajonā. Prasīgums pret sevi un citiem ir pāraudzis kritisko robežu, ķermenis to vairs nespēj izturēt un viņš izmisumā kliedz: “Mīļais Draugs! Tu esi pazaudējis sevi! Tu pieturies pie kaut kādiem noteikumiem, stereotipiem un domā, ka tā dzīvot ir pareizi, bet tu aizmirsti, ka tu un citi cilvēki ir Radītāji, bet lai radītu nepieciešama brīvība. Brīvība nozīmē būt pašam, neizpatīkot citiem. Tu vēlies izpatikt, jo tev šķiet, ka citādi tevi nemīlēs. Tu esi lepns par sasniegto un tev ir kauns, ja tev kaut kas neizdodas. Tu maldies. Ja tu būsi atbilstošs savai dziļākajai būtībai, attīstīsi savus Dieva dāvātos talantus, tevi novērtēs un mīlēs tādu kāds tu esi.

Tu ne tikai izvirzi prasības pret sevi, bet esi vēl neapmierināts, ka citi nepilda tavas izvirzītās prasības. Tava neapmierinātība, ka lietas nenotiek tā kā vajag, ir pārsniegusi kritisko robežu, un tāpēc cits man nekas neatliek kā vest tevi pie prāta ar sāpēm sprandā. Varbūt beidzot tu aizdomāsies, un sāksi izprast neapgūtās mācību stundas un atbrīvosi savus stresus: bailes “mani nemīl”, prasīgumu, vainas izjūtu, dusmas, vēlmi izpatikt un būt labākam par citiem, kaunu un lepnību. Es tevi ļoti mīlu un tieši tāpēc ar tevi sarunājos. Esmu priecīgs, ka beidzot tu esi mani sadzirdējis. Es došu tev signālus: ja tu iesi pareizā virzienā, tad sāpes pazudīs, ja nepareizā, tad tūlīt atkal tu tās sajutīsi. Es citādi neprotu runāt, tikai caur tavu pašsajūtu. Es ticu, ka tev izdosies izzināt sevi un dzīvi!”