Kāpēc ir svarīgi saglabāt pareizos paraugus pasaules līmenī! 04.10.2019
Jolantas viedoklis:
Vakar viena mamma no bērnu klases atrakstīja Whatsupp klases grupā, “ Varbūt izklausās dīvaini, bet ja gribat redzēt Latvijas valsts prezidentu dodaties uz vietējo kafejnīcu, viņš tur ir ar visiem miesa sargiem un viesmīle un visi ir satraukušies.” Izlasīju šo ziņu, smaidīju, man likās jauki, kāpēc ne, šeit ir ciemats un cilvēkiem ir vajadzīgi tādi notikumi. Tie iepriecina, veicina sajūtu, ka augstāk stāvošas personas arī ir tādi paši vienkārši cilvēki tikai ar citiem pienākumiem.
Es neskrēju skatīties, jo ir gana notikumi bijuši pašas dzīvē sastapt un būt klāt cilvēkiem dažādiem, piemēram prezidents Zatlers nāca uz savas mazmeitiņas sapulcēm skolā un Ziemassvētku koncertiem, kur mana meitiņa iet vienā klasē ar viņa mazmeitu, ir patīkami, ka visi vecāki sēdējām kopā, bet nekad nebija sajūta, ka kāds ir augstāks vai tāpēc izcelts, man patika šī vienlīdzības sajūta, kas mūsdienās dažkārt tomēr spēj būt.
Patika arī kā Māris Štrombergs šovasar pasaules čempionātā Valmierā staigāja ar savu sieviņu un bērniņu un dalīja autogrāfus, bērniem iemirdzas acis šajos brīžos. Man līdzi bija nesen iegādāts mazs kucēns un mēs pajautājām uzlikt autogrāfu uz suņa siksniņas, nevis kā visi uz ķiverēm vai krekliem. Viņš pasmaidīja. Sabiedrībai ir vajadzīgi dažādi pasākumi, tikai jāspēj atšķirt ko ir vērts apmeklēt un ko nē.
Kāds cits notikums, kad 1997. gadā 31. augustā devos svinēt savu vārda dienu uz mazu kafejnīcu “Baltā Roze” mazā ciematā, vārda diena bija dienu iepriekš, bet tā sanāca, ka svinējām 31 ajā. Tā bija svētdiena un rīta puse pēc pulksten 10iem, cilvēku bija maz man bija 14 gadi un šajā vecumā bija liels prieks par to, ka vari kafejnīcā atzīmēt savu vārda dienu. Fonā gāja radio ar mūziku, protams neatceros sīkumus un nianses, kaut ko uzēdām padzērām un parunājās savā starpā pieaugušie, bet kas notika ar mani toreiz iekšēji….Pa radio pēkšņi sākās ziņas, ka iepriekšējā naktī ir gājusi bojā Velsas princese Diāna, it kā vispārīgas ziņas, kas notiek pasaulē un fakts par tādu notikumu, protams, bija šoks pasaulei, bet man toreiz iekšā kaut kas apvērsās ar kājām gaisā es joprojām atceros to sajūtu sevī, kaut kas nomira arī manī, kad uzzināju šo vēsti, kaut gan biju tikai pusaudze.
1981 .gada 25. jūlijā pie vecmāmiņas mājā vērojām pa televizoru princeses Diānas un prinča Čārzla kāzas, man bija nepilni 2 gadiņi, bet es atceros tik dzīvi joprojām tās emocijas un kā biju pielipusi pie TV un to plīvuru 7 metrīgo, man tas bija kā brīnums, iedvesma un kaut kas ļoti, ļoti skaists un brīnumains.
Toreiz šīs kāzas vēroja pie ekrāniem 750 miljoni iedzīvotāju visā pasaulē.
2003.gadā devos mācīties angļu valodu un strādāt uz mazu ciematu Kinrosa Skotijā, kādu dienu kolēģi piedāvāja aizvest ekskursijā tepat nepilnas stundas braucienā un pilsētu Saint Andrews un teica, ja paveiksies varbūt satiksim princi Viljamsu, atkal manī bija šī interesantā sajūta tirpiņas noskrien un tāda laimes un prieka sajūta iezagās iekšienē. Toreiz neko nezināju, izrādījās princis Viljams mācījās jau trešo gadu šīs pilsētas universitātē dzīvoja kojās un tāpat kā visi gāja ielās uz veikaliem, dzīvoja parasta studenta dzīvi. Protams princi toreiz nesatikām, bet sajūta 21 gada vecumā bija forša, ka esi tepat tuvumā ikdienā, kur mācās princis Viljams.
Pilsēta bija vienkārša un Universitāte ir viena no vecākajām visā Skotijā un tajā atrados viens no slavenākajam golfa laukumiem pasaulē, ko izdevās apskatīt, man gan toreiz golfs likās garlaicīgākais, kas vien var būt, un uzskatīju to par pensionāru sporta veidu.
Tagad joprojām man abi prinči patīk, un ik pa laikam pasekoju ziņām un notikumiem saistībā par šo ģimeni, esmu noskatījusies filmas gan dokumentālās, gan par abu prinču sieviņām.
Paraugi, ka vīrietis un sieviete un mīlestība, kas tiem dāvāta un romantika un skaistie notikumi ir vajadzīgi pasaulei un tās iedzīvotājiem, kaut gan šiem cilvēkiem ir ļoti smagas dzīves un pārbaudījumu pilnas, ir vērts redzēt to mirdzumu acīs šajā iemīlēšanās periodā un saglabāt to sirdī! Lai Dieviņš sargā šos skaistos pārus, lai izdodas Meganai Mārplai un Keitai Midltonei, tas ko neizdevās pabeigt princesei Diānai!
Vēl kāds saviļņojošs notikums bija, kad Rīgā 2015. gadā notika konference par tikumību, bija skaisti un saviļņojoši un ir patīkami, ka trāpījies iefilmēts šajā klipiņā kā ej pa durvīm iekšā uz šo pasākumu, jo man tas nozīmēja ko ļoti īpašu, saprast arī ka tāds cilvēks kā Tatjana Mikušina, kas ir pasaules līmeņa gaismas nesēja, arī ir tikai vienkāršs cilvēks. Mana laime nav kaut kas liels, bet ikdiena no mazām situācijām un cilvēkiem, kas blakus, uzskatu, ka mūsdienu problēma ir, ka cilvēku prāti ir tā sapūderēti, ka ‘’savējie’’ vairs neatpazīst ‘’savējos’’ un zūd pašapziņa, kas patiesībā latvietim un krievu tautības cilvēkiem ir spēcīga. Bet ja nav pašapziņas, tad zūd arī sirdsapziņa, to nedrīkst pieļaut, tāpēc uzskatu šobrīd visspēcīgākais ierocis ir būt pašam un mazos darbos un sīkos ikdienas notikumos to nest dzīvē dabiskā veidā, nebaidoties kļūdīties, ar savu piemēru un paraugu, lai vai ko citi domā un saka. Tik saglabāt katram savu būtību.