Kāpēc jābūt iecietīgiem pret citādi domājošiem? – pirmais turpinājums 02.07.2019

Kāpēc jābūt iecietīgiem pret citādi domājošiem? – raksta sākums

Edgars jautā: Doma, ka jābūt iecietīgiem pret citādi domājošiem, it kā, pati pa sevi šķiet jauka un pareiza. Taču, kas slēpjas aiz iecietības – ir iespējami dažādi varianti. Arī domu dažādība var saturēt lielu diapazonu un nesakrist ar morāli ētiskajām normām, kas palīdz ievirzīt cilvēka dvēseles attīstības pakāpieniem. Tāpat visaptverošas piedošanas
ideoloģija slēpj pamatīgus zemūdens akmeņus – kad dzīve pamatā rit mierā (kā Latvijā) un jāpiedod atsevišķi sīki un nenozīmīgi nodarījumi – tas varbūt arī nāk par labu, taču tur kur noris nepārtraukta vardarbība – piedošana neuzlabos situāciju, vien padarīs par kaujamiem jēriem un veicinās vardarbību!

Kas attiecas uz viendzimuma attiecībām, tad vispirms ir jāsaprot kāds ir iemesls šādai novirzei no dabiskas uzvedības. Es zinu pamatiemeslu šai tieksmei uz it kā savu dzimumu, un tāpēc varu droši teikt, ka ir jāņem vērā
viņu vajadzības un jāpalīdz, kad iespējams atrisināt viņu problēmas (nav pamata ienaidam, ja nenotiek noziedzīgas darbības). Tomēr viņiem ir arī jāsaprot, ka viņu situācija ir anomālija – tātad nav pareizi to demonstrēt un ar to lepoties, kā arī ir nepieļaujami sačakarēt bērniem prātu ar neadekvātiem uzskatiem. Tad jau arī invalīdiem būtu
jālepojas ar savu stāvokli citu priekšā un jāuzskata par normu.

Kā zināms, tauta ir barota ar Dieva, tā likumu un citu atribūtu jēdzieniem jau vairāk kā 1000 gadus  – vai problēmas tas risina – it nemaz! Viss progress, kas šai laikā sasniegts, ir panākts tikai caur cilvēku izglītotību. Taču arī tā pietiekoši maldinoša un tāpēc daudzas problēmas joprojām nevar un nevarēs atrisināt. Turklāt sabiedrība ar valdošo lietu kārtības izpratni strauji virzās uz pašiznīcināšanos. Un ziniet, lai arī viss izskatās ļoti bēdīgi, man ir padomā zināšanas, kas reāli varētu vēl visu vērst par labu un cilvēki sasniegtu fantastiskas izaugsmes iespējas uz ko mēs esam
spējīgi, ja mums pareiza (īstenībai atbilstoša) izpratne par dabā un visumā notiekošajiem procesiem, savu vietu un izaugsmes potenciālu. Un pareizu dabas izpratni vislabāk sākt ar pareizu izpratni par dvēseles uzbūvi, īpašībām, darbības mehānismu – pa ceļam izprotot dzīves jēgu civilizācijai kopumā, kuru var tad piemērot katram indivīdam
atsevišķi, saglabājot vienotu mērķi. Tāda šajā sabiedrības struktūrā tagad nav un tā ir daļa no problēmas.

Un man Jūs jāapbēdina, bet ticība Dievam nav nedz dzīves jēga nedz pareiza pasaules izpratne. Ja esat gatavi ieklausīties citādā viedoklī – labprāt iepazīstināšu.

Elvita Rudzāte atbild: Piedošana ir augstākais tikums no visiem tikumiem un tā ir vienīgā atbrīvojošā enerģija Visumā. Tāpēc piedošana ir ļoti svarīga, lai pasaulē vispār pastāvētu miers, jo neviens nevar dzīvi nodzīvot bez kļūdām, kas nozīmē, ka ikviens kaut kādā mērā kādu sāpina. Ja viņam netiks piedots un viņš nelūgs piedošanu, tad negatīvā enerģija starp sāpināto un sāpinātāju saglabājas, un miers starp šiem cilvēkiem nav iespējams. Tas pats attiecas uz sabiedrības grupām, kas savā starpā kaut kādu iemeslu dēļ konfliktē. Neskatoties uz upuru skaitu un ļauno, kas nodarīts, ja sabiedrība nespēs piedot, tad miers sabiedrībā nav iespējams.

Ir ļoti grūti piedot, ja sāpes ir ļoti lielas. Piemēram, kara konfliktā ir gājusi bojā ģimene vai genocīdā cietusi tauta. Tomēr jāsaprot, ka atriebība un naids neko nerisina. Naids iznīcina cilvēku pašu, jo pastāv enerģijas nezūdamības likums un negatīvā enerģija atgriežas pie cilvēka atpakaļ un viņu iznīcina slimības vai citā veidā. Visiem ir zināms, ka tikai mazajā Latvijā ik gadu ar vēzi (ļaundabīgo audzēju) saslimst apmēram 11000 cilvēku. Tas ir rezultāts cilvēku neizglītotībai par to, kāpēc patiesībā vēzis rodas, ka tas rodas no sliktām domām un nepiedošanas. Neko nelīdz profilakse, ja netiek strādāts ar sabiedrības apziņas līmeni.

Tur, kur notiek nepārtraukti vardarbības procesi, patiešām ir jāstrādā ir sabiedrības apziņas līmeņa celšanu, lai viņi izprastu kāpēc notiek tā kā notiek, iepazītu Dievišķo zinātni un spētu atvērties piedošanai, jo citādi vardarbība nebeigsies. Tikai tad, kad cilvēks izprot Dievišķo Taisnīguma likumu un Karmas likumu, viņš sāk izprast, ka patiesībā ar viņu nekas netaisnīgs nav noticis. Problēma ir tā, ka mēs neredzam cēloņu un seku saistību, tāpēc arī domājam, ka dzīve ir netaisnīga. Ja tiem cilvēkiem, kas ir cietuši no vardarbības, parādītu filmu par viņu nodarījumiem iepriekšējās dzīvēs, tad viņi neteiktu, ka dzīve pret viņiem ir bijusi netaisnīga, jo redzētu un izprastu cēloņu un seku sakarību. Kāpēc cilvēcei nevajadzētu tomēr redzēt iepriekšējās dzīves? Tāpēc, ka redzētais sagrautu cilvēces psihi un no tā nebūtu nekāda labuma.

Piemēram, kāds labums būtu ģimenei, kur notiek nepārtraukti strīdi, ja sieva ieraudzītu, ka viņas vīrs iepriekšējā dzīvē viņu ir spīdzinājis un nogalinājis? Vai šai sievietei būtu motīvs mēģināt saglabāt ģimeni un dzēst negatīvo enerģiju, kas radusies jau iepriekšējās dzīves laikā? Maz ticams, ka šī informācija ģimenei palīdzētu, tieši otrādi, tā pat varētu veicināt jaunu strīdu rašanos un lēmumu par šķiršanos. Tomēr rodas jautājums, kāpēc Dievs šajā dzīvē saveda kopā cilvēkus, kas iepriekšējā dzīvē viens otru sāpinājuši? Tieši tāpēc, lai viņi šajā dzīvē nokārtotu vecos parādus un dzēstu savā starpā radīto negatīvo enerģiju, bet to var izdarīt tikai ar piedošanu.

Piekrītu, ka domu dažādība satur ļoti lielu diapazonu un var nesakrist ar morāli ētiskajām normām, bet tas nenozīmē, ka citādi domājošiem vienam pret otru ir jāizturas ar naidu. Man arī kādu laiku bija grūti saprast, kāpēc nepieciešamas praida akcijas? Šiem cilvēkiem šīs akcijas ir nepieciešamas viņu mazvērtības izjūtas dēļ, lai kādam pierādītu, ka viendzimuma attiecības ir norma nevis anomālija. Tas viss ir tikai no neizglītotības jeb tumsonības, bet nevar vainot šos cilvēkus notiekošajā. Vainīga ir tā sabiedrības daļa, kas neko nedara, lai izskaidrotu, kāpēc viendzimuma attiecības ir anomālija un galvenais kādas sekas sagaida cilvēci, ja tā viendzimuma attiecības sāks uzskatīt par normu. Šobrīd sabiedrībā tiek kultivēta līdzcietība pret viendzimuma attiecībām nepareizā veidā, sakot, ka tā nav anomālija. Tā arī ir galvenā kļūda, jo daudzi šīs attiecības uzsāk meklējot baudas.

Ja sabiedrība neizpratīs viendzimuma attiecību anomāliju, tad ilgi nav jāgaida, ka atradīsies grupa, kas sāks popularizēt pedofīliju, apgalvojot, ka tā ir mīlestība starp pieaugušo un bērnu. Un vēl pēc laika atradīsies grupējums, kas apgalvos, ka tikai grupveida seks māca cilvēkiem mīlēt vienam otru. Skaudri, bet tāda ir realitāte, skatoties uz to, kas notiek sabiedrībā tās neizglītotības dēļ.

Tomēr tiem, kas saprot, kāpēc attīstās viendzimuma attiecības, pedofīlija un grupveida sekss, nevajag nosodīt tos, kas to nesaprot un pieļauj kļūdas. Kā tu vari dusmoties uz zīdaini, kas pieļauj kļūdas? Tu vari dusmoties tikai uz to, kas zīdaini nepieskata un atļauj tam pieļaut kļūdas. Tāpēc līdzcietība pret citādi domājošiem ir nepieciešama neatkarīgi no pieļautajām kļūdām un novirzēm no morāli ētiskajām normām, jo bez līdzcietības un problēmu cēloņu izpratnes jeb sabiedrības izglītošanas, patiešām nekas nemainīsies.

Es piekrītu Edgara domai, ka sabiedrība virzās uz pašiznīcināšanos, bet lai to apturētu, bez līdzcietības pret citādi domājošiem to nevar izdarīt, jo citādi dažādi domājošie viens otrā negribēs ieklausīties un nevēlēsies uzzināt, kāpēc notiek tas kas notiek, negribēs izprast dzīves jēgu un pamatiemeslus, kāpēc vispār cilvēks nāk iemiesojumā.

Diemžēl tautas ilgstoši ir barotas ar maldinošu izpratni par Dievu, bet tas nenozīmē, ka Dieva nav. Kādam var nepatikt vārds Dievs. Kāds to sauc par Augstāko Saprātu, kāds par dabu. Nosaukumam nav nozīmes, svarīgi ir izprast, ka bez redzamās pasaules ir neredzamā pasaule, bet par neredzamo pasauli cilvēcei ir ļoti maz zināšanu, tomēr nevar noliegt tās eksistenci. Vēl aplamāk būtu noliegt to, kas jau ir pierādīts, piemēram, Svēto cilvēku pieredzi un atklāsmes.

Es esmu sapratusi, ka mēģinājumi izskaidrot dzīvi, atsakoties no Dieva pieminēšanas, arī ir galvenais iemesls, kāpēc cilvēce degradējas. Ticība Dievam nav nekas cits kā ticība labajam un saprātīgajam. Tie, kas tic tikai sev, diemžēl agrāk vai vēlāk saskarsies ar dzīves situācijām, kad sapratīs savu bezspēcību kaut kā neredzama un augstāka priekšā.

Iesaku Edgaram un citiem Domātājs.lv lasītājiem dalīties ar savu dzīves izpratnes redzējumu, diskutēt par problēmām, skaidrojot tās no sava redzes skatījuma punkta, jo tieši tāpēc jau portāls Domātājs.lv tika radīts. Esmu pārliecināta, ka paužot dažādus viedokļus mēs kopā nonāksim pie labākas dzīves izpratnes. Paldies Edgaram par šo vēstuli un pamudinājumu iedziļināties problēmjautājumos dziļāk.