Kāpēc kaimiņi ir tik negatīvi noskaņoti pret mums? 07.08.2024
Marta jautā: Paldies par Jūsu milzīgo darbu un palīdzību cilvēkiem.
Man šāda situācija: kopš pavasara mājās ir divi suņi, kas pa dienu dzīvo pagalmā. Viņi, protams, kā jau suņi mēdz riet pie sētas (manā skatījumā – normas robežās. Nerej bez iemesla vai bez pārtraukuma), bet viena kaimiņu mājas iedzīvotāji kaut 5x izsaka protestus, ka viņiem traucē suņu rejas. Pa nakti (21.00-6,30) suņi ir iekšā. Mēs plānojam norobežot suņus no piekļuves sētai ielas pusē, bet es gribēju saprast – kāds varētu būt garīgais skaidrojums tam, ka tieši vienas mājas kaimiņi ir tik negatīvi noskaņoti pret mums?
Varbūt tāpēc, ka man pašai organiski nepatīk ne tās mājas saimnieks, ne viņa ģimenes locekļi un kaitina, ja kāds no viņu mājas liek savu auto mūsu teritorijā uz ielas?
Elvita Rudzāte atbild: Marta pareizi ir sapratusi – ja tu izjūti pret cilvēku nepatiku, tad arī šis cilvēks izjutīs pret tevi nepatiku bez iemesla, jo abu cilvēku starpā ir negatīva enerģija.
Respektīvi, ja tu domā negatīvas domas, tad cilvēks, kura virzienā raidi negatīvo domu, saņem negatīvu enerģiju no tevis, jo doma ir enerģija, kāda doma, tāda enerģija – pozitīva doma rada pozitīvu enerģiju, negatīva doma rada negatīvu enerģiju.
Tāpat jāņem vērā, ka katrs kaimiņš ir arī mūsu skolotājs. Ja kaimiņš pret tevi ir noskaņots negatīvi, tad lai starp jums nesaglabātos negatīva enerģija un nerastos konfliktsituācijas, tev ir jāpiedod kaimiņam viņa negatīvisms un jāizdara kaut kas labs kaimiņam, lai viņš mainītu domas par tevi pozitīvā virzienā.
Kā uzlabot attiecības ar kaimiņiem, man ļoti patīk Milanas Holisteres (Milan Hollister) stāsts “Slepenā misija”:
“Reiz dzīvoja meitenīte vārdā Samanta. Kad viņai bija seši gadi, viņas ģimene pārcēlās uz lielu daudzdzīvokļu māju, kurā dzīvoja daudz cilvēku. Viņa dzīvoja trešajā stāvā. Viņiem kaimiņos, otrajā stāvā, dzīvoja gados vecāka kundze, Drumstalas kundze.
Samanta bieži redzēja Drumstalas kundzi ap sešiem vakarā, kad kopā ar vecākiem izveda pastaigāties savu suni. Drumstalas kundze parasti izskatījās dusmīga. Bieži viņa izteica arī dusmīgus komentārus par Samantas suni.
„Suņi”, viņa nomurmināja. „Nekam nederīgi radījumi!”. To teikusi, Drumstalas kundze devās prom.
Samantas vecāki vienmēr bija pieklājīgi. Ikreiz, ieraugot viņu, viņi smaidīja un pajautāja, „Drumstalas kundze, kā jums šodien klājas?”
Bet Drumstalas kundze vienmēr atbildēja tikai ar, „Pfff!”, un aizgāja.
Samanta jautāja saviem vecākiem, kāpēc Drumstalas kundze bija tik īgna. Bet viņi tikai teica, ka dažreiz, kad cilvēki jūtas bēdīgi vai vientuļi, viņi nav pārāk laipni pret apkārtējiem. Viņi arī atgādināja, lai Samanta netiesā Drumstalas kundzi un lai vienmēr smaida, un ir laipna pret viņu.
„Vienkārši esi pacietīga ar viņu, varbūt kādu dienu viņa kļūs pretimnākošāka,” viņi cerībā noteica.
„Labi,” Samanta pie sevis nodomāja. „Ja viņa ir vientuļa un bēdīga, es katru dienu nesīšu viņai puķes, lai viņu uzmundrinātu.” Bet tā nebija laba doma, jo Samanta ātri vien aptvēra, ka viņai nav naudas, lai nopirktu puķes. Tā vietā viņa nolēma uzzīmēt zīmējumus ar ziediem un citām skaistām lietām un slepus atstāt tos pie viņas durvīm.
Tā katru dienu Samanta uzzīmēja Drumstalas kundzei skaistu zīmējumu. Un katru dienu viņa uzrakstīja vienu un to pašu novēlējumu: „Jauku dienu!”.
Dažas dienas pēc tam, kad Samanta bija uzsākusi savu „slepeno misiju”, viņi ieraudzīja Drumstalas kundzi. „Labdien, Drumstalas kundze! Kā jums šodien klājas?” pieklājīgi jautāja Samantas vecāki.
Viņiem par pārsteigumu Drumstalas kundze atbildēja, „Labi,” un aizgāja.
Samantas tētis pakasīja pakausi. Viņš bija pārsteigts. Drumstalas kundze nekad agrāk nebija ar viņiem runājusi. Samanta neko neteica, bet turpināja katru dienu atstāt savu skaistāko zīmējumu pie Drumstalas kundzes durvīm ar to pašu novēlējumu: „Jauku dienu!”.
Kādu nedēļu vēlāk viņi atkal ieraudzīja Drumstalas kundzi. „Labdien, Drumstalas kundze! Kā jums šodien klājas?” Samantas vecāki pieklājīgi jautāja.
Drumstalas kundze viņiem nedaudz uzsmaidīja un atbildēja, „Paldies, labi.” Un aizgāja.
„Re, kā!” Samantas vecāki pamanīja, ka kaut kas Drumstalas kundzē ir mainījies. Bet kas tas varētu būt? Samanta neko neteica, bet katru dienu turpināja savu „slepeno misiju” un atstāja Drumstalas kundzei skaistus zīmējumus ar novēlējumu: „Jauku dienu!”. Dažreiz, ja viņa varēja aizlavīties, vecākiem nemanot, viņa salasīja pienenes un citas savvaļas puķes Drumstalas kundzei. Viņa izveidoja nelielu pušķīti un atstāja to kopā ar savu zīmējumu.
Kādu dienu, kad bija pagājušas vairākas nedēļas, Samanta kopā ar vecākiem nāca mājās no pastaigas ar suni un pamanīja Drumstalas kundzi. Pirms Samantas tētis paspēja pateikt „Labdien!”, Drumstalas kundze ierunājās pirmā.
„Labdien! Kā jums šodien klājas?”” smaidot jautāja Drumstalas kundze.
„Mmm… Labi… Mmm. Labi. Kā jums klājas?” atbildēja pārsteigtie Samantas vecāki. Tad viņi nedaudz parunājās par laikapstākļiem, suni un vēl šo to. Tā bija jauka saruna. Samantas vecāki bija nedaudz pārsteigti. Tad Drumstalas kundze plati uzsmaidīja Samantai, noglāstīja viņai galvu un aizgāja.
„Kas tad tas bija?” skaļi noteica Samantas tētis. „Drumstalas kundze pēdējā laikā izskatās daudz laimīgāka. Diez kas viņai ir noticis?”
Samanta neko neteica. Viņa tikai pasmaidīja, jo bija tik labi redzēt Drumstalas kundzi laimīgu. Samanta turpināja savu „slepeno misiju”, atstājot skaistus zīmējumus Drumstalas kundzei un, kad bija iespēja, arī pieneņu pušķīšus.
Kādā nedēļas nogalē, vairākus mēnešus pēc tam, kas Samanta uzsāka savu „slepeno misiju”, viņa kopā ar vecākiem gatavojās doties uz laukiem. Atverot mājas ārdurvis, durvju priekšā atradās kaste ar zīmīti. Tā bija adresēta „Samantai”. Kad viņa atvēra zīmīti, tajā bija vienkāršs novēlējums: „Jauku dienu!”, un kastē atradās visskaistākā lelle, kādu viņa jebkad bija redzējusi.
„Hmmm… Diez kas to ir atsūtījis?” jautāja viņas tētis.
„Hmmm… Es arī to vēlētos zināt”, atbildēja Samanta, pasmaidot pie sevis, jau zinādama atbildi.”
Šis stāsts ļoti labi parāda kā mainās attiecības ar cilvēkiem, ja pats esi pozitīvs.