Kāpēc koncerta laikā zaudēju samaņu? – otrais turpinājums 23.03.2023

Kāpēc koncerta laikā zaudēju samaņu? – raksta sākums

Kāpēc koncerta laikā zaudēju samaņu? – pirmais turpinājums

Sieviete jautā: Šoreiz jautājums par vairogdziedzeri, man ir hronisks autoimūns tireodīts, un tieši tagad saprotu, ka ir kļuvis vēl sliktāk, antivielas pret tireoperoksidāzi ir milzu ciparā saskrējušas, daktere pieļauj, ka tas arī varētu būt par iemeslu noģībšanai. Ir arī mezgli vairogdziedzerī, apmeklēju endokrinologu regulāri, zāles tika dzertas tik kādu pusotru gadu, tik cik vajadzēja pirms kādiem trim gadiem. Arī manai mammai tas tika pat izoperēts divreiz, otrā reizē pat bija ļaundabīgs, bet izgāja joda terapiju un izārstējās, protams, visu laiku jādzer zāles.

Ko tieši man jāsaprot, cik jau zinu, tad ar šo slimību cilvēki it kā visu uztver kā uzbrukumu, un man patiesi pārmet, ka es visu saasināti uztverot, kaut gan brīžiem man šķiet tā ir tāda manipulācija, aizskart sāpīgi un pēc tam vēl pārmest par to kā tu to uztvēri. Vēl esmu lasījusi, ka šie cilvēki nedzīvo savu dzīvi, bet visu dara kā citi sagaida, vecāki, laulātie utt. Un arī tas varētu atbilst, esmu stingri audzināta, nav attīstījusies iniciatīva, atbildības uzņemšanās, mūžīgi ir problēmas pieņemt lēmumu, kā arī pat nezinu, ko mana sirds balss saka, vai protu tajā ieklausīties, perfektcionisms, vēlme izpatikt. Kaut pēdējos gados ar sevi strādāju arvien vairāk un šķiet patiesi sevi sāku mainīt. Bet kas man vēl būtu jāsaprot? Un godīgi sakot, man ir arī sajūta, ka ejot šo garīgo ceļu, meklējot visur atbildes arī būtībā ir neieklausīšanās sevī, bet visu laiku vēlos, lai kāds cits pasaka kā rīkoties. Kā arī autoimūns ir tā kā pats pret sevi? Nepieņemu sevi?

Jā es vēl visu laiku domāju par to, kāpēc noģību, it kā taču pat jutos laimīga, bet manas zemapziņas atbildes nāk, ka es meloju sev, ka es visu laiku atsakos sevi dzirdēt, ka iekšēji nejūtos labi, neesmu laimīga, bet visu laiku sev iestāstu, ka man taču viss ir, ka man jābūt pateicīgai, man pat psiholoģe saka, ka tā kā no manas ģimenes nāk tas, ka jābūt pateicīgam. Bet sanāk, ka es sevi vispār nedzirdu neieklausos, un tagad piedaloties praktiskās nodarbībās pie jums, man atkal tiek teikts, ka nav pamata domāt par attiecību pārtraukšanu utt., ka man jānovērtē utt. jāpriecājas par to, kas ir. Un tad man šķiet, ka es meloju sev un iespējams tieši tajā koncertā, kad nodomāju, ka man taču arī viss ir, laulība, bērni utt., izjutu laimīgumu, varbūt ķermenim patiesi apnika klausīties šo aizmālēšanu, kad es nedzirdu un pat baidos atzīt, ka man sirsniņā pietrūkst, tas taču nebūs pareizi, kā tad es tā Dievam acīs skrāpēšu.

Elvita Rudzāte atbild: Medicīniski sievietes noģībšana var būt saistīta ar vairogdziedzera darbības problēmām un bezgaisu telpā. Garīgajā skatījumā sievietei ir milzīgas saskarsmes problēmas ar tuviniekiem, kas viņu neizprot un arī sieviete neizprot savu tuvinieku uzvedību un attieksmi pret dzīvi. Varu piekrist sievietei, ka mēģinot savas emocijas apvaldīt, sieviete stresus tur sevī un tāpēc viņai ar vairogdziedzeri ir problēmas. Taču stresu izkliegšana uz citiem arī nepalīdz veselības uzlabošanai. Tāpēc svarīgi mācīties, lai labāk izprastu sevi un tuviniekus.

Manuprāt sieviete ir patiesa pret sevi, bet viņas problēma ir tā, ka viņā ir pretrunas starp prātu un sirdi. Ar prātu viņa daudz ko saprot, bet sirds saka, ka viņa tā nejūtas. Tāpēc sievietei šķiet, ka viņa nav patiesa pret sevi. Piemēram, ar prātu viņa saprot, ka viņai Dievs ir daudz devis, bet viņa nejūtas laimīga, jo viņā ir vēlmes, kuras nav apmierinātas. Vēlmes rada prāts nevis sirds. Tāpēc tikai mācoties un samazinot savas vēlmes līdz minimumam, sieviete sāks justies apmierināta ar dzīvi.

Sievietes galvenais ienaidnieks ir viņas vēlmes. Vēlmēm ir tāda daba – kamēr viņas nav apmierinātas, tās rada neapmierinātību ar dzīvi.

Koncertā īsu brīdi sievietei izdevās atbrīvoties no savām vēlmēm un viņa izjuta laimes izjūtu, bet tā kā viņas hormonālajai sistēmai tik krasas pārmaiņas izjūtās radīja šoku, tad ģībšana nāca kā palīgs, lai saglabātu pēc iespējas ilgāk laimes izjūtu, jo cilvēks dziļā miegā vienmēr jūtas ļoti labi, ko arī apliecināja sieviete, ka viņai negribējās mosties no dziļā miega.