Kāpēc konkrētās situācijās uzreiz nevaru pateikt neko sakarīgu? 25.05.2019
Māra jautā: Paldies Jums. Jūs visu izskaidrojat tik viedi, katrs vārds ir īstajā vietā. Bet man ir tā, ka konkrētās situācijās uzreiz nevaru pateikt neko sakarīgu, vai sarunāju sausus, neīstus vārdus. Īstie atnāk pēc laika – viegli, brīvi. Varbūt man uz to nav tik ļoti jāiespringst un jāpieņem, ka manī tā ir? Nezinu. Katrā ziņā labāk paliek, bet lēnām.
Elvita Rudzāte atbild: Iesaku Mārai atbrīvot bailes “mani nemīl”, jo tieši tās bloķē Māras domāšanu brīdī, kad viņa vēlas sevi parādīt no labās puses.
Cilvēks jūtas brīvs, kad viņam nav nevienam nekas jāpierāda, nav nepieciešama pašapliecināšanās, kad cilvēks var būt tāds kāds viņš ir, atbilstošs savai būtībai.
Kad es mācījos skolā, man sacerējumos bija vidējas atzīmes. Tanī pašā laikā es esmu uzrakstījusi un turpinu rakstīt grāmatas. Es nepretendēju uz rakstnieces titulu, jo patiešām neesmu rakstniece, bet es nekautrējos rakstīt grāmatas, lai dalītos ar savām zināšanām. Tā kā man nav rakstnieces talanta, tad manu teikumu uzbūve ir vienkārša, bet izrādās, ka tieši tas cilvēkiem ir vajadzīgs. Vispieprasītākā bija pati pirmā Piedošanas mācības grāmata, kur valoda ir pavisam vienkārša, bet pateicoties tai, cilvēki spēja uztvert manis rakstīto un daži pat teica, ka, lai izprastu Vīlmas Lūles grāmatas, vispirms ir jāizlasa manas grāmatas un tad var saprast to, ko ir teikusi Vīlma Lūle.
Kad mana latviešu valodas skolotāja uzzināja, ka rakstu grāmatas, viņa bija pārsteigta par manu uzdrošināšanos darīt to, kur man nav nekāda talanta. Tā kā mans mērķis bija tikai dalīties ar zināšanām, tad es sev neizvirzīju augstas prasības valodas ziņā. Manu pirmo grāmatu kāds gudrs cilvēks, kam ir laba valoda pat ieteica pārstrādāt, bet es teicu šim cilvēkam, ka es labāk uzrakstīt nespēju, ka lai viņš uzraksta grāmatu labāk nekā es. Šis cilvēks uzreiz atteicās to darīt, sakot, ka viņš nespēs uzrakstīt grāmatu tādu kā vēlas. Tad es arī viņam teicu kāda starp mums ir atšķirība – es daru tik labi cik spēju, bet manai darbībai ir kaut kāds rezultāts, savukārt viņš neko nedara un nav nekāda rezultāta.
Tāpēc nav tik svarīgi kā mums kas sanāk. Svarīgi ir to darīt no sirds. Arī izteiktie vārdi tiek labāk uztverti, ja tie tiek teikti no sirds uz sirdi.