Kāpēc kopdzīvei vajag ārēju apliecinājumu, bet dzīvei ar Dievu – nē? 18.07.2017
Jautājums: Par oficiālu attiecību reģistrēšanu, par atgriešanos pie Dieva…Bieži lasu, ka dzīvot kopā, oficiāli nereģistrējot attiecības ir Dieva likuma pārkāpums, grēks, varam saukt to kā nu kuram labāk patīk….bet, ja divi pieauguši cilvēki dzīvo kopā, mīl viens otru, sirdī pieder viens otram (salaulājušies savās sirdīs), tomēr oficiāli savas attiecības nav reģistrējuši…vai tiešām tas ir pārkāpums…jo savās sirdīs viņi ir viens otram, un ārišķīgus apliecinājumus (laulības, kāzas)
Elvita Rudzāte atbild: Apskatīsim šo jautājumu laicīgajā un garīgajā skatījumā.
Man ir bijusi tā iespēja runāt ar pāriem, kuri ir kādu laiku dzīvojuši nereģistrētās attiecībās, un pēc tam sareģistrējušies. Mans jautājums: vai jūtat attiecībās kādu atšķirību pēc laulībām? Sievietes vienmēr ir apliecinājušas, ka jūt lielu atšķirību, ka vīrietis ir kļuvis atbildīgāks. Vīrieši atbild, ka pamana, ka sieva ir mainījusies – kļuvusi drošāka, pārliecinātāka par sevi. Laulības ceremonija ir nepieciešama pašiem laulātajiem tieši tāpēc, ka tas ir brīdis, kad viņi dod viens otram solījumus liecinieku klātbūtnē. Diemžēl daudzi šos solījumus neņem vērā, bet tas arī liecina par zemo apziņas līmeni, jo augsta apziņas līmeņa cilvēks savus solījumus pildīs. Protams, var partneri šādus solījumus dot viens otram arī bez laulības ceremonijas, bet cik daudzi partneri, kas ir izveidojuši kopdzīvi, viens otram ir devuši solījumu būt kopā priekos un bēdās līdz nāve šķirs? Būtu interesanti redzēt pētījuma rezultātus, kāda ir izjukušo kopdzīvju proporcija (kopdzīvju skaits/šķirto attiecību skaitu), kur partneri ir dzīvojuši nereģistrētās attiecībās, salīdzinot ar šķirto laulību proporciju (laulību skaits/šķirto laulību skaits)? Esmu pārliecināta, ka izjukušo nereģistrēto attiecību proporcija krietni pārsniedz šķirto laulību proporciju.
Kad cilvēks iet garīgās attīstības ceļu, Augstākie spēki viņam dod izvēli – vai viņš vēlas turpināt Ceļu pie Dieva vai vēl vēlas paspēlēties laicīgā dzīvē. Lai viņš varētu virzīties tālāk, viņam tiek izvirzīts noteikums – bez ierunām ievērot Dievišķo Likumu, un viņam nav atļauts diskutēt vai Dievišķais Likums ir vai nav pareizs, jo viņa apziņas līmenis ir tik zems, ka viņš to pat nespēj novērtēt. Tā kā Dievs cilvēkam ir devis brīvo gribu un saprātu, tad cilvēks pats pieņem lēmumu, vai turpinās atgriešanās Ceļu pie Dieva, ievērojot Dievišķo Likumu, vai pats sevi mānīs, domājot, ka viņš atgriežas pie Dieva tikai drusciņ savādāk nekā citi, bet patiesībā viņš spēlēs savā nodabā savu izdomāto spēli, kas viņam sagādās prieku.
Smalkajā plānā ir stingra hierarhija, kur Augstākais kalpo zemākajiem, bet zemākie bez ierunām klausa Augstāko, jo saprot, ka viņu apziņas līmenis nav tik augsts, lai izprastu Augstākā noteikumus. Laicīgā dzīvē tas nozīmētu, ka vecāki rūpējas par saviem bērniem ar mīlestību un dara visu, kas viņu bērniem būtu tas labākais, bet bērni bez ierunām klausa savus vecākus. Tā kā vecāki nerūpējas par saviem bērniem pareizi, un bērni to redz, tad arī bērni neklausa savus vecākus, un ģimenē rodas haoss. Visbīstamākais sabiedrībai ir haoss un anarhija, kad katrs dara ko grib, nedomājot par sekām. Tieši tāpēc Smalkajā plānā starp Augstākajiem spēkiem nav nekādas demokrātijas, bet ir stingra paklausība, ņemot vērā apziņas līmeni. Arī organizācijās, kuras laicīgā dzīvē ir dibinātas ar konkrētu uzdevumu, lai izpildītu Dieva gribu, nav nekādas demokrātijas, ir stingra paklausība organizācijas vadītājam, jo tikai viņš vislabāk zina ko un kā pareizi būtu jādara. Tā kā zemākie jūt gudrību un rūpes no vadītāja puses, tad viņiem nav nekāda protesta ievērot šo hierarhiju.
Tanī pašā laikā Mācībā ir teikts, ka demokrātijas principu ieviešana ir ļoti svarīga laicīgā dzīvē. Tas ir tieši tāpēc, lai neļautu valdīt zema apziņas līmeņa cilvēkam, kurš godīgā vai negodīgā veidā ir ieguvis varu. Ja laicīgā dzīvē varu iegūst augstas apziņas cilvēks, tad viņš tik ļoti rūpējas par saviem pavalstniekiem, ka tiem nav vēlēšanās to neklausīt, tieši otrādi, viņi gaida, ko katrā grūtā situācijā teiks vadītājs. Ja viņi sajūt, ka vadītājs nav pārliecināts vai viņu ir pārņēmušas bailes, tad arī viņi vairs nejūtas droši un sāk baidīties, kas pamazām rada haosu.
Augstākais likums nosaka atbildības uzņemšanos par savu partneri. Laicīgā dzīvē atbildības uzņemšanās laulātajiem vienam par otru tiek apstiprināta laulības ceremonijā. Tas galvenais pārkāpums, ko mūsdienās pieļauj cilvēki, ir tas, ka viņi uzsāk kopdzīvi bez savstarpējas atbildības uzņemšanās. Es pat pieļauju, ka viņu sirdīs ir mīlestība vienam pret otru, bet ar to ir par maz. Svarīgi ir uzņemties atbildību.
Līdzībās runājot, garīgi slimi cilvēki arī izjūt ļoti spēcīgu vēlmi pēc intīmas tuvības. Viņiem šķiet, ka viņi mīl viens otru un ļaujas seksuālo vēlmju apmierināšanai. Šādā tuvībā mēdz iemiesoties arī bērni. Rodas jautājums, vai tas ir saprātīgi atļaut garīgi slimiem cilvēkiem ļauties seksuālai dzīvei, ja viņi nespēj uzņemties atbildību par saviem bērniem?
Tieši tāpēc ir radīts Augstākais Likums, kas cilvēkiem ir jāievēro, jo viņi nespēj izvērtēt savas rīcības sekas, jo vēl tik maz no dzīves izprot, lai spētu pateikt, kas ir pareizi un kas nepareizi.
Man bija iespēja kādā pasākumā, kur piedalījās pieaugušie kopā ar bērniem, pavērot no malas bērnu, kuram bija autisma pazīmes. Šis bērns darīja to ko viņš grib, neņemot vērā aizrādījumus, ka viņš traucē pasākuma norisei. Kaut arī pieaugušie pret viņu izturējās ar izpratni, jo saprata, ka bērns ir ar īpašām vajadzībām, tomēr bērnam izdevās radīt nelielu haosu, jo viņa radītais troksnis neļāva koncentrēties uz sarunas tēmu. Tāpēc bērniem ar īpašām vajadzībām ir nepieciešama individuāla attīstības programma, kas māca viņiem par savu rīcību uzņemties atbildību.
Tāpēc cilvēkiem ir nepieciešams Dievišķais Likums, kas māca cilvēkiem uzņemties atbildību.
sending...
