Kāpēc liktenis mūs atkal ir savedis kopā? 08.01.2014
Ilze jautā: Tikāmies pusgadu, tad pašķīrāmies un pēc pus gada atkal sākām kontaktēties, siltās jūtas atgriezās. Mīlestība starp mums ir, bet jūtu, ka manī ir arī bailes „mani nemīl”. Nevaru tikt skaidrībā, kā lai no tām atbrīvojas. Pirmo reizi izšķīrāmies ļoti mierīgi, vienkārši pamazām kontaktējamies mazāk, nepavadījām laiku kopā. Īsti rūgtums sirdī man nebija, kaut arī viņš bija tas, kurš
neatbildēja uz maniem aicinājumiem ko pamēģināt labot. Šķita, ka šo attiecību mācība bija iemācīties mīlēt bez nosacījumiem, jo tiešām neskatoties uz neskaitāmām lietām, kas man nelikās simpātiskas, vai pieņemams, es viņu mīlēju.
Tagad ir pagājis gads – ar šo vīrieti kopā iekšēji jūtos neizsakāmi labi un laimīga, to pat varētu nosaukt par tādu kā maģisku miera
un drošības sajūtu. Bet tā es jūtos esot tikai kopā ar viņu. Kad ilgāku laiku neesam redzējušies, es jūtos aizmirsta un nesvarīga
viņam. Kopā nedzīvojam un šis cilvēks īpaši negrib drīzumā sākt dzīvot kopā, bet uzskata, ka „gan jau ar laiku”. Es ļoti vēlos
dzīvot ar viņu kopā.
Pirmais jautājums būtu, vai man ir jābūt pacietīgai un jānogaida, vai ir kādas lietas, ko nesaprotu un man būtu
jāapgūst no šīs situācijas? Otrā problēma, kas man nedod mieru ir brīvā laika pavadīšana kopā. Man patīk staigāt ārā, ne īpaši lielā cilvēku kompānijā, savukārt, viņam vienmēr gribas kādā konkrētā vietā, lai ir vairāk cilvēku, viņa draugi, pret kuriem man nav nekādu iebildumu, bet mani daudz cilvēku ļoti nogurdina. Kā arī viņa draugi viņam ir liela autoritāte – viedokli un vērtējumu viņš vienmēr prasīs viņiem nevis man, kas arī mani sāpina, bet cenšos to saprast (vairākumā gadījumu nesanāk). Protams var pielāgoties viens otram un censties rast risinājumu, bet kāds tur risinājums, ja uz maiņām kādam no mums ir jāpiecieš kaut kas, ko negribētos darīt… Un diemžēl brīvā laika ir diezgan maz, tā kā risinājums – es darīšu vienu, bet Tu otru – beidzas ar to, ka vispār kvalitatīvi laiku kopā nepavadām, kas atsvešina vienu no otra. Šajā brīdī gribas padoties un sev iestāstīt, ka laikam nekā kopīga īsti mums nav, bet tad kāpēc liktenis mūs atkal ir savedis atpakaļ kopā?
Elvita Rudzāte atbild: Ja vīrietis ar sievieti nav gatavs reģistrēt oficiālu laulību, tas nozīmē, ka viņš nav gatavs par otru cilvēku uzņemties atbildību. Ilze vēlas dzīvot kopā ar draugu, droši vien viņa vēlas ar viņu precēties. Tas nozīmē, ka Ilze no savas puses izvēli ir izdarījusi, viņa ir gatava uzņemties atbildību par otru cilvēku. Ilze jūtas nepārliecināta par sevi, jo labi jūtas tikai kopā ar draugu. Tas nozīmē, ka Ilze līdz galam netic sava drauga jūtām. Tāpēc viņā ir bailes “mani nemīl”. Ko darīt?
Ilzei ir jāatrod veids kā viņa vislabāk var realizēt savu radošo potenciālu. Ja Ilze sāks pašrealizēties, viņa jutīsies laimīga un negaidīs laimi no malas. Cilvēks nedrīkst savu laimi ielikt otra cilvēka klēpī. Šobrīd tieši to ir izdarījusi Ilze, jo viņa ir laimīga tikai tad, kad ir kopā ar draugu. Šeit arī slēpjas Ilzes neapgūtā mācību stunda – cilvēkam ir jābūt laimīgam savā sirdī un nevis jāgaida laime no otra cilvēka. Kas notiks tad, ja Ilze sāks pašrealizēties, būs laimīga par to, ko Dievs viņai ir devis? Ilzes draugs neapzināti sāks vairāk laika pavadīt kopā ar viņu, jo viņš sajutīs, ka viņam blakus ir interesanta personība, kas ir iekšēji brīva un mīloša. Neapzināti viņš sāks samazināt kopā pavadīto laiku ar saviem draugiem un vēlēsies veidot ģimeni.
Bailes “mani nemīl” var atbrīvot, izmantojot dažādas garīgās prakses, kuras ir minētas šā portāla Garīgās prakses sadaļā, bet visefektīvākais līdzeklis, lai atbrīvotos no bailēm “mani nemīl” ir iemācīties būt laimīgam pašam savā sirdī, pasakoties Dievam par to, ko Viņš ir devis un realizējot savu radošo potenciālu.
Attiecībā par brīvā laika pavadīšanas problēmu, kuru minēja Ilze, es iesaku Ilzei iemācīties būt pateicīgai par to laiku, kuru viņi pavada kopā. Kā jau minēju, ja Ilze atradīs sevi, sāks īstenot savu radošo potenciālu, pildot savu Dievišķo misiju, tad laiks, ko viņa pavadīs kopā ar draugu būs kvalitatīvs un pietiekams. Cilvēks, kurš realizē savu radošo potenciālu ir tik ļoti aizrāvies ar to, ka patiesībā viņam brīvais laiks ir ļoti maz. Tāpēc viņam nav nepieciešams kaut kā īpaši un bieži pavadīt kopā laiku ar partneri. Viņš izbauda katru minūti, kura tiek pavadīta kopā ar partneri, bet laika izteiksmē tas var nebūt ilgs laiks.
Uz Ilzes jautājumu: kāpēc liktenis viņus atkal ir savedis kopā, varu atbildēt īsi – lai Ilze iemācītos būt laimīga pati savā sirdī un sāktu realizēt savu radošo potenciālu. Atcerieties, ka partneri viens otram ir vislabākie skolotāji. Arī Ilzes draugam ir kaut kas jāmācās no Ilzes, kas savukārt viņu piesaista Ilzei.