Kāpēc man bail iziet no mājas pirms nav izgājis vēders? 22.07.2015
Ginta jautā: Man ļoti palīdz Jūsu raksti sevi izprast. Ir tāda delikāta lieta..es aizvien vairāk, lasot un izzinot sevi, saprotu esmu diezgan bailīga, lai gan agrāk tā par sevi nedomāju, jo biju tāda “drosmīga” acīmredzot tikai uz ārpusi. Mana ikdienas lielākā problēma ir iziet no mājas, ja nav izgājis vēders pa lielām vajadzībām. Tas ir murgs, es varu staigāt pat līdz piecām reizēm, kamēr 100 % jūtos droša, ka viss ir sadarīts. Ja no rīta
plānojas agri celties un izbraukt uz citu pilsētu..katastrofa man, jo man taču vēders var neiziet līdz tam laikam..saprotu, ka tās ir bailes, bet kāpēc? Kas noticis? Brīvdienās, kamēr neeju ārā no mājas, vēders pat neplāno iziet no rīta, bet kad tikai padomāju, ka jāiet ārā viss sākas..nevaru iziet kamēr neesmu pasēdējusi uz “kroņa”..ir bijis tā, ka pat pasēžu, izeju ārā un eju atpakaļ uz māju..patiesībā mani tas ļoti nomoka, tas
traucē dzīvot..
Kad tas īsti sākās pat grūti pateikt, bet paasinājums ir kādus gadus trīs..kā varu mainīt šo situāciju..es zinu, ka ar zālēm var nomākt un iegūt mieru, bet tas nav tas ko vēlos..gribu, lai mana galva, ķermenis nereaģē tā..kā mainīt ierasto reakciju, rīcību..kas var šādā situācijā baidīt?..vai šādas bailes var rasties bērnībā, kad vienmēr liek bērnu ar varu darīt to vai citu pirms iziešanas no mājas?
Elvita Rudzāte atbild: Vēdera izeja simbolizē īstenotā plāna rezultātu, t.i., vai cilvēks ir apmierināts ar rezultātu, uzskatot to par veiksmīgu vai neveiksmīgu. Ja bērnībā bērns ir rāts, ka nav savas vajadzības nokārtojis mājās, bet meklējis iespēju to izdarīt atrodoties sabiedrībā, tad bērnā var uzkrāties bailes, ka sabiedrībā nedrīkst iet, kamēr nav izgājis vēders. Šādā gadījumā jāstrādā ar piedošanu vecākiem un bērnībā piedzīvotām sāpīgām situācijām.
Šāda paša reakcija var būt, ja bērnībā vecāki bērnu ir rājuši par sliktām sekmēm skolā vai citu slikti paveikto darbu. Tad bērnā attīstās bailes par sava darba rezultātu.
Es iesaku Gintai padomāt par viņas attieksmi pret viņas darba rezultātiem. Ja tā ir neapmierinoša, tad Gintai ir jāmaina attieksme pret to, ko viņa dara. Dievs neizvirza mums nekādas prasības vai kritērijus, Viņš tikai gaida, lai mēs savu darbu veiktu ar mīlestību tik labi, cik varam.
Piemēram, es ievietoju savus rakstus un atbildes portālā domatajs.lv, neizvirzot sev prasību šo darbu veikt tik labi kā to veiktu filologi un žurnālisti. Manos raktos ir gramatiskas un stilistikas kļūdas, bet es vienalga rakstu, jo zinu, cik svarīgi cilvēkiem ir saņemt šo informāciju, un patiesībā es pat brīnos, ka neviens līdz šim nav sūdzējies vai aizrādījis šīs kļūdas. Tas nozīmē, ka cilvēki tām “piever acis”, jo viņi jūt, ka es darbu daru no sirds tik labi, cik varu, un, diemžēl, Sokrata tautskolai nav tādu ienākumu, lai varētu pastāvīgi algot redaktoru, kas labotu kļūdas. Es esmu priecīga dalīties ar savām zināšanām, bet cilvēki ir priecīgi tās saņemt, neizvirzot man prasības. Tieši tā tas notiek visās darba sfērās, tāpēc pats svarīgākais ir vienmēr darbu darīt ar mīlestību un rezultātu atstāt Dieva ziņā.