Kāpēc man dzemdē ir polips? 13.09.2022

Loreta jautā: Esmu izlasījusi abus (https://domatajs.lv/ka-but-lidzsvara-lai-nav-parmerigums/) domātāja rakstus par skaidrojumu attiecībā uz dzemdes polipu (man ir viens polips dzemdē). Man radās papildus jautājumi. Būtu pateicīga saņemt atbildes, lai saprastu virzienu, kādā darboties un sevi izzināt.

1) Vai pārmēru mātišķums var attiekties arī uz mani pat, ja man nav dota iespēja veidot ģimeni (man nav vīrs, bērni, esmu viena)?

2) Vai polipu dzemdē varēja radīt arī skumjas, ka man nav iespējams kļūt par māti? Citiem vārdiem izsakoties, dzīve man nav devusi iespēju sastapt vīrieti, ar ko izveidot ģimeni, lai arī nav tā, ka es sēdētu mājās. Man ir arī ārpus darba aktivitātes, kur viena no tām palīdz attīstīt to talantu, kas man ir ielikts šūpulī kopš dzimšanas. Es neteikšu, ka esmu pilnībā atgriezusies pie Dieva (esmu ceļā uz To), bet es bieži sarunājos ar Dievu pirms došanās pie miera. Savu sapni par ģimeni esmu izstāstījusi Radītājam, atstājot to Viņa ziņā. Tomēr es nenoliegšu, ka ik pa laikam es sevi pieķeru pie skumjām, ka man nav bijusi iespēja piedzīvot sievietes laimi tās klasiskajā nozīmē – sava ģimene, bērni, vīrs u.tml.

3) Vai polips dzemdē varēja rasties manas mātes pārmēru mātišķuma dēļ? Kopumā man ar mammu ir labas attiecības, bet esmu secinājusi, ka jau no agras bērnības viņa daudz ko ir darījusi manā vietā. Piemēram, šomēness, kad biju aizbraukusi ciemos pie vecākiem (es dzīvoju atsevišķi no vecākiem citā pilsētā), mamma iedeva līdzi dārzā izaudzētos dārzeņus.

Viņa jautāja, vai viņai nomazgāt dārzeņus.

Es teicu, ka es pati to izdarīšu, kad Rīgā gatavošu ēst. Mamma neieklausījās manī un nomazgāja dārzeņus, argumentējot, ka viņai jau ir netīras rokas. Tobrīd man bija sajūta, ka mammas mīlestība nedaudz smacē, ka mamma neļauj man pilnībā justies brīvai un gūt pašai savu pieredzi. Mammas pārmēru mātišķums izpaužas caur šādiem sīkumiem.

Viņa nezvana man neskaitāmas reizes dienā un nekontrolē katru manu soli. Tā nē. Tomēr es jūtu, ka viņa gaida, kad es aizbraukšu ciemos pie viņas un tēta. Viņa mēdz sacīt, ka tad, kad es neaizbraucu ciemos, mājās jūtams tāds kā tukšums.

Iespējams viņas lielā mīlestība uz mani ir saistīta ar to, ka viņa vienmēr ir ļoti gribējusi bērnus, bet pirmo bērnu zaudēja ārpusdzemdes grūtniecības dēļ. Palasot domātāja skaidrojumu ārpusdzemdes grūtniecībai, man ir jāpiekrīt, ka mamma nevēlas ne ar vienu manī dalīties. To, manuprāt, apstiprināja situācija pirms vairākiem gadiem, kad meklēju atbildes uz jautājumiem saistībā ar savu veselību un vērsos pie citiem cilvēkiem. Mamma uz to teica:

“Kāpēc Tev nepietiek ar mani?”. Man liekas, ka mamma kaut kādā mērā joprojām grib mani paturēt sev un nevēlas zaudēt, jo viņa, lai arī dzīvo atsevišķi, joprojām dzīvo man.

Kaut kādā mērā es esmu viņas dzīves jēga.

Šobrīd es strādāju pie baiļu “mani nemīl” atlaišanas. Tikai nesen kā man “nokrita klapes” no acīm un es “ieraudzīju” un “sapratu”, kāpēc es dažādās dzīves situācijās biju reaģējusi “šādi”. Manu reakciju pamatā bija šīs bailes. Tagad es “zinu”, kā uzvedas cilvēks, kuram ir bailes, ka viņu nemīl. Kāpēc es to saku? Tāpēc, ka es redzu, ka mammā arī ir šīs bailes. Un tas iespējams ir vēl viens iemesls tam, kāpēc mamma tik ļoti cenšas izdabāt man un ļoti pārdzīvo, ja kaut kas neizdodas tā, kā viņa bija iecerējusi. Jo viņa baidās būt slikta mamma. Jo viņa vēlas būt laba mamma. Jo viņa baidās, ka es par viņu aizmirsīšu un nemīlēšu.

Atlaižot savas bailes “mani nemīl”, es sapratu, ka līdz šim dzīvē es esmu ļoti centusies un vēlējusies būt visiem laba, kas, kā pieredze parādīja, nav iespējams.

4) Vai es pareizi saprotu, ka vēlme būt labai māca būt pašai, tādai kāda es esmu un visu darīt tik labi, cik spēju ar mīlestību sirdī, neko negaidot pretim?

5) Kādus jautājumus vēl man uzdot, lai es varētu nokļūt tuvāk patiesajam manas problēmas cēlonim, t.i., saprast, kāpēc man ir polips?

Elvita Rudzāte atbild:

1. Ja sievietei nav iespējas realizēt savu vēlēšanos būt par māti un sievu, tad neapmierinātība ar radušos situāciju, var radīt polipu dzemdē. Jo lielāka vēlēšanās kādu mīlēt, un dusmas uz sevi vai dzīvi, ka nav ko mīlēt, jo lielāks polips dzemdē.

2. Skumjas, ka nav iespējas kļūt par māti ir tā pati neapmierinātība ar radušos situāciju, ka nav iespējas mīlēt bērnu, un šīs skumjas patiešām var radīt polipu dzemdē.

3. Polipa rašanos dzemdē var ietekmēt arī dusmas uz savu māti, ka viņa ar savu pārmēra lielo mīlestību smacē jeb neļauj justies brīvai.

4. Vēlēšanās būt labam nav nekas slikts un tas pat ir brīnišķīgi, ka cilvēks vēlas būt labs. Slikti ir tad, ja cilvēks sāk izpatikt citiem, zaudējot savu būtību. Ja cilvēks ir labs saskaņā ar savu būtību, tad viņš neko netēlo un viņa labais ir dabisks. Slikti ir tad, ja cilvēks sāk tēlot labu cilvēku.

5. Es domāju, ka Loretas vēstule ļoti labi apraksta, kādas sievietes iekšējās izjūtas rada polipu dzemdē. Paldies, Loretai, par šo vēstuli, tā noteikti palīdzēs arī citām sievietēm. Tālāk Loretai ir jāsaprot mācības:

• Dot savu mīlestību bērniem tur, kur to gaida, piemēram, bērnu namos, krīzes centros, bērnu slimnīcās, sociālā darbā utt.;
• Iemīlēt svešus bērnus kā savējos;
• Pateikties mātei, ka viņa tik ļoti rūpējas par savu meitu, piedot mātei pieķeršanos un lūgt piedošanu mātei, ka dusmojusies uz mātes pārmēru lielo pieķeršanos;
• Iemācīties dot un neko negaidīt pretim;
• Turpināt iet garīgās izaugsmes ceļu.

Nav viegli iet garīgās izaugsmes ceļu tikai pašmācības ceļā, svarīgs ir padomdevēju atbalsts, tāpēc iesaku Loretai apdomāt iespēju iet apzinātu garīgās izaugsmes ceļu, mācoties izglītības programmā “DOMĀTĀJS” (skatīt šeit) un/vai piedaloties sociālā uzņēmuma “DVĒSELES MIERS” programmās (skatīt šeit).