Kāpēc man grūti pieņemt citādus uzskatus? 02.11.2018

Sanita jautā: Nonācu interesantā situācijā un cenšos saprast, kādēļ es tā reaģēju un ko tas man māca. Sarunā ar mammu, viņa pateica, ka ir ar savu vīru bijusi pie dziednieka, lai izārstētu vīra epilepsijas lēkmes un iespējams atbrīvotu no alkohola. Daudzus gadus atpakaļ, kad es pati sāku izzināt Dzīves gudrības, es par šo dziednieci biju kaut kur lasījusi un, manuprāt, pati ieteicu mammai pie viņas aiziet. Mamma pēc vizītes bija vienojusies par nākamo vizīti un pieteikusi arī mani. Aizgāju, viņa izteica pareģojumus par nākotni un kaut ko man “tīrīja”, bet man iekšēji nebija
uzticības un atvērtības pret viņu. Bija vairāk ziņkārība. Šobrīd, kad vairāk mācos, manī ir nostiprinājusies pārliecība,
ka nekas nekur nepazūd, slimības vienkārši noņemt nevar un nākotni jautāt nevajag, lai kā gribētos kaut ko zināt.

No manas dzīves šo gadu laikā “ ir pazuduši” dziednieki, astrologi, zīlnieki utml, jo nejūtu iekšēju vēlmi pie tādiem vērsties. Noklausoties, ka mamma cenšas izārstēt vīra slimību pie dziednieka, turklāt piebilstot, ka ja tas neizdosies vai viņš nepiekritīs, viņa šķirsies, mani pārņēma dīvainas izjūtas- pārsteigums/ dusmas, ka viņa tiešām ir gatava
pamest vīru, ja viņš būs slims un turpinās lietot alkoholu, turklāt negribot vēlreiz piedzīvot vīra epilepsijas lēkmi ( tā nav pirmā laulība, visās ir bijusi problēma ar alkoholu). Jau iepriekš viņa ir izteikusies, ka šķirsies, jo nespēj izturēt vīra dzeršanu, un esmu centusies viņai pateikt, lai to nedara, bet meklē risinājumus un cenšas pati mainīties.

Arī šoreiz centos izstāstīt šobrīd saprotamās lietas gan par dziedniekiem, gan šķiršanos, gan slimībām. Bet jutu, ka
viņa “ nenoticēja” man un tāpat darīs pa savam, vienkārši man neko nesakot. Nedaudz vēlāk mēģināju vēlreiz viņai pateikt, lai padomā par to, ko teicu un lai cenšas sajust sirsniņā, vai tā ir taisnība vai nē. Apzinoties, ka viņa visticamāk atkal ies pie dziednieces, pateicu, ka aizliedzu viņai runāt par mani vai maniem bērniem, rādīt fotogrāfijas vai teikt vārdus. Tajā brīdī mani pārņēma kaut kādas aizsardzības dusmas, jo laikam nejūtos tik gudra un stipra, lai
pasargātu sevi un savus bērnus, ja mamma aiz muguras pie dziednieka ko jautā vai dara. Mamma apgalvoja, ka es viņu apvainojot, domājot ka viņa kaut ko runā par mani vai bērniem, bet, kad izteicu savas aizdomas par kādu faktu, ko mamma sen izteica – ka manuprāt to viņai kāds ir pateicis pareģojot nākotni, viņa atzina, ka prasījusi par saviem bērniem un viss esot piepildījies.

Palīdziet lūdzu saprast, kādēļ es tā reaģēju un kādēļ es nespēju pieņemt, ka viņa šobrīd tic dziedniekam un izvēlas
šādu ceļu? Kā un vai ir iespējams pasargāt savus bērnus, lai šādā veidā mamma neapzināti nenodarītu viņiem pāri?  Kā saprotu, informācija nāk no astrālā plāna. Dziedniece prasa noteiktu samaksu. Kādēļ mamma noklusē un nestāsta man daudzas lietas, ko dara vai izlemj? Varētu salīdzināt ar bērnu, kas slēpj savus nedarbus, jo zin, ka tas bija nepareizi. Es viņai cenšos izteikt savu viedokli/ šī brīža zināšanas mierīgi, neuzspiežot, bet mēdz sanākt arī skarbāk. Kā palīdzēt mammai un viņas vīram nepieļaut vēl lielākas kļūdas?

Elvita Rudzāte atbild: Mēs nedrīkstam likt šķēršļus cilvēkam, kas vēlas pieļaut kļūdu un caur to mācīties. Arī Dievam nav viegli noskatīties kā mēs cilvēki pieļaujam kļūdas. Jā, Viņam ir iespējas dažkārt mūs atturēt no kļūdu pielaišanas, pasargājot mūs no tumsas spēku kārdinājumiem, bet ir brīži, kad Viņš atļauj mums pieļaut kļūdas un piedzīvot ciešanas, kas ir pieļauto kļūdu sekas.

Dievs redz visu kopumā, tāpēc tikai Viņš var pieņemt lēmumu, kad atļaut pieļaut kļūdu, un kad ļaut to izdarīt, lai cilvēks caur to mācoties kļūtu gudrāks. Mēs salīdzinot ar Dievu pasauli redzam ļoti šaurā leņķī. Tāpēc mūsu viedoklis bieži ir vienpusējs un mēs neizprotam citus cilvēkus, kuriem ir citāds viedoklis.

Kāpēc Sanitai grūti pieņemt citādus uzskatus? Tāpēc, ka cilvēks, kas vēlas dzīvot pareizi, nespēj saprast relativitāti. Viņam ir tikai viena vienīgā patiesība, bet viņš nezina, ka pastāv arī citas patiesības un pati galvenā patiesība atšķiras no viņa domātās patiesības.

Visspilgtāk to izskaidro piemērs, kad aklus cilvēkus pirmo reizi aizved pie ziloņa. Viens aklais aptausta ziloņa kāju un saka, ka zilonis ir kā liels bluķis. Otrs aklais aptausta ziloņa snuķi, un saka, ka zilonis ir kā šļauka. Trešais aptausta ziloņa ausi, un saka, ka zilonis ir kā pankūka. Kuram ir taisnība? Nevienam nav taisnība un tanī pat laikā, katram ir sava taisnība tajā aspektā kā viņš to redz vai jūt.

Sanitas gadījumā Dievs viņu pārbauda, vai viņa spēs nenosodīt cilvēku, kas viņasprāt pieļauj kļūdu? Ar ko tu esi labāks par cilvēku, kas pieļauj kļūdu, ja tu viņu nosodi? Arī tu nosodīšanas brīdī nerīkojies pareizi un pieļauj kļūdu, kura agri vai vēlu atgriezīsies pie tevis.

Cilvēks, kas tic Dievam, visu atstāj Dieva ziņā. Protams, viņa pienākums ir brīdināt par kļūdu, bet izvēle paliek cilvēka paša ziņā. Sanita brīdināja mammu par kļūdu censties uzzināt nākotni, bet tikai mamma pati izdarīs izvēli, vai ļauties kārdinājumam uzzināt par nākotni ko vairāk vai klausīt meitas ieteikumam. Sanitai ir jāmācās akceptēt citu cilvēku izvēles, lai kādas tās būtu, nedusmojoties uz tām pat, ja tās ir nepareizas.

Agrāk es ļoti centos atturēt savus sekotājus no kļūdu pieļaušanas, bet tad es sapratu, ka es traucēju viņiem pašiem nonākt pie atziņām. Nav viegli noskatīties uz jauku cilvēku, kurš nomaldījies no ceļa, bet tanī pašā laikā, es esmu saņēmusi vēstules no lasītājiem, kas uzskata, ka es esot nomaldījusies no ceļa. Vai es viņus klausīju? Protams, nē, jo paliku pie savas pārliecības, bet, ja tomēr izrādīsies, ka mana pārliecība ir kļūdaina, tad es pati vēlos to izprast. Piemēram, līdz 2000.gadam es neticēju Dievam un tā bija mana stingra pārliecība. Taču 2000.gada notikumi man lika uz dzīvi paskatīties ar citām acīm, un es esmu pateicīga par šo pieredzi, jo nonācu pie atziņām pati un atgriezos ticībā pie Dieva pati bez citu aicinājuma un piespiešanas. Tagad mani neviens nepārliecinās, ka Dieva nav, bet es nedusmojos uz tiem, kas Viņam netic, jo zinu, ka pienāks laiks, ka arī viņiem tiks dota iespēja atgriezties pie Dieva. Vai tas notiks šajā dzīvē vai kādā no nākamajām dzīvēm, ne man par to spriest, jo tās ir viņu attiecības ar Dievu.

Tieši tas Sanitai ir jāsaprot, ka viņa nedrīkst iejaukties mammas attiecībās ar Dievu. Tikai Dievs noteiks kad un kā mamma sapratīs, ka pieļauj kļūdas. Un brīdī, kad tas notiks, nevajag teikt: “…es tevi brīdināju…”, jo cilvēks pats ļoti labi atceras, ka brīdinājumi bija, tikai palika nesadzirdēti.

Sanitai nevajag baidīties no tā, ka mamma ar savām kļūdainām izvēlēm var kaitēt viņas ģimenei, jo sekas nosaka Dievs. Ja Dievs redzēs, ka Sanita kaut ko nav sapratusi, piemēram, vaino mammu savās problēmās, tad visticamāk Dievs var dot atļauju Sanitai piedzīvot ciešanas, bet tas notiks nevis tāpēc, ka mamma pieļāva kļūdu, bet tāpēc, ka Sanitai pašai ir jāaug garā.

Nekad nevainojiet citus savās problēmās, jo mēs visi esam saistīti, un ja mēs ciešam no citu pieļautām kļūdām, tas nozīmē, ka arī mēs esam kaut ko darījuši nepareizi un veicinājuši citus pieļaut kļūdas. Īpaši tas ir vērojams ģimenē, kur partneris cieš no atkarības problēmām. Sanitas mamma tā arī nav izpratusi savu atbildību, kāpēc viņas vīri cieš no alkohola problēmām. Viņa problēmu risina ar šķiršanos, bet katrs nākamais vīrietis, ko izvēlas, atkal cieš no alkohola problēmas. Sanitas mamma var nodzīvot šo dzīvi tā arī nesaprazdama, kāpēc tā notiek, bet nākamajā dzīvē viņai ļaus iepazīst šo problēmu no otras puses – mainoties lomām. Tad viņa labāk izpratīs kā jūtas cilvēks, kas cieš no atkarības, bet viņa varētu izvairīties no šīm ciešanām, ja izdarītu izvēli mācīties jau šajā dzīvē. Vai Sanita drīkst piespiest mammu izdarīt pareizu izvēli? Nē, nedrīkst, jo tad tā būtu vardarbīga rīcība no Sanitas puses.

Tāpēc tik svarīgi ar pazemību pieņemt katru situāciju, atceroties, ka viss, kas notiek, ir absolūti taisnīgi.