Kāpēc man ir bailes ar bērnu uzturēties publiskās vietās? 05.03.2016

Jana jautā: Varbūt Jūs varat man palīdzēt izprast manu pēcdzemdību stāvokli? Pēc bērna piedzimšanas, apmēram, pirmos 2 mēnešus mani
mocīja trauksmes sajūta. Vai tā bija bailes sajūta, nedrošības, vai bezpalīdzības sajūta, nevaru saprast un kāpēc tā uzradās? Ar zīdaini es gāju katru dienu ārā pastaigāties, bet nekur tālu, lai varētu ātri atgriezties mājās, ja mazais sāks raudāt un es nespēšu to nomierināt, kaut gan bērniņš man ir salīdzinoši mierīgs. Ciemos, pie draudzenēm vai uz sabiedriskām vietām gāju nelabprāt, ļoti reti, tikai nepieciešamības gadījumos uz
veikalu vai pie ārsta. Ir jau pagāji pusgads, neizprotamā trauksmes sajūta ir mazinājusies, bet vēl joprojām nelabprāt kur dodos ar bērnu viena, ja ir līdzi mamma vai vīrs, tad jūtos drošāk. Piebildīšu, ka bērniņš ir gaidīts un mīlēts. Dažreiz jūtos neērti, ka citas māmiņas ar bērniem var stundām staigāties vai iet iepirkties pa lielveikalu, priekš manis tas būtu liels pārbaudījums. Ja tās ir kaut kādas neatstrādātās bailes vai citas sajūtas, kā tās atbrīvot?

Elvita Rudzāte atbild: Es domāju, ka Janas neapgūtās mācības ir kauns un lepnība. Janas aprakstā ir sajūtams kauns par situāciju, ja bērns sāks slikti uzvesties (raudāt), tāpēc Jana mēģina maksimāli izvairīties no situācijām, kad bērns varētu sākt raudāt.

Kauns un lepnība attīstās, ja cilvēkā kopš bērnības ir bailes “mani nemīl”, kas savukārt attīsta vainas izjūtu, ka es neesmu gana labs. Tāpēc nepietiek tikai atbrīvoties no kauna un lepnības, nepieciešams atbrīvoties no bailēm “mani nemīl” un vainas izjūtas, kā arī vēlmes izpatikt, kas attīstās no šiem stresiem. Taču, lai atbrīvotos no stresiem, nepieciešams piedot vecākiem un visiem citiem, kas neapzināti bērnā attīstījuši stresu “bailes mani nemīl”, kas savukārt attīstījies tālāk citos stresos.

Kauns ir tumsas enerģija. Lepnība ir akmens enerģija. Abas enerģijas vienādās proporcijās veido veselumu. No kauna ir grūti atbrīvoties. Tāpēc ir jāstrādā ar savu vēlmi lepoties. Par tik cik samazināsies lepnība, proporcionāli samazināsies arī kauns. Tas nozīmē, ka jāatbrīvojas no vēlmes ar kaut ko lepoties, piemēram, priekšzīmīgu bērnu, labu darbu, prestižu amatu utt. Cilvēkam ir jāiemācās priecāties par bērnu, darbu, amatu, bet ne lepoties. Atšķirība ir tā, ka lepošanās gadījumā tu salīdzini, piemēram, salīdzinot savu bērnu ar citiem bērniem, uzskati, ka tavs bērns ir labāks par citiem bērniem, kas ir nepareizi. Tavs bērns ir brīnišķīgs, bet ne labāks un ne sliktāks par citiem bērniem – tāds ir Dievišķais likums.