Kāpēc man ir HIV un tuberkuloze vienlaicīgi? 24.06.2021

Gundega jautā: Ir vēlme pēc Jūsu palīdzības. Saprotu, ka viena recepte visiem nederēs, tāpēc smeļos no vairākiem avotiem daru secinājumus un analizēju. Šoreiz ir strupceļš. Esmu hiv inficēta domāju, jau divus gadus, analīzes paradīja tikai šomēnes, viņš slēpās es to zinu, imunitāte norma 870, zāles pagaidām nevajag. Un kas mani izbrīnīja, ka infektoloģe pateica, ka man esot tuberkuloze slēptā formā. Un kā? Nesaprotu viņa teica, nekas traks, nesot lipīgs un ka augustā iedošot norīkojumu pie pulmonologa, tad redzēs ko teiks.

Ko es neesmu sakārtojusi savā galvā, ir briesmīgi dzirdēt šādas diagnozes vienlaicīgi. Par hiv nojautu, jo civilvīrs slimo, bet tuberkuloze šoks. Šīs slimības nepāriet cik sapratu arī cīnoties ar prātu. Piebildīšu, ka līdz saviem 37 gadiem, neesmu slimojusi ar nopietnām slimībām, izņemot c hepatītu, kurš gada laikā pārgāja pats.

Elvita Rudzāte atbild: HIV ir cilvēka imūndeficīta vīruss, kura pēdējā stadija ir AIDS. AIDS ir dzīvības apdraudošā pakāpe.

Cilvēkiem, kas slimo ar HIV ir problēmas būt pašam. Viņš nevēlas būt par neko un ļoti vēlas būt par kaut ko. Problēmas pamatā slēpjas milzīgas bailes “mani nemīl”. Citiem vārdiem sakot, cilvēks cieš no mīlestības trūkuma, īpaši mātes mīlestības trūkuma, bet vēl ļoti vēlas būt mīlēts. HIV attīstās līdz pēdējai pakāpei, ja cilvēks neatbrīvo no sevis stresu bailes “mani nemīl”, racionālo domāšanu, ka par naudu var nopirkt visu un nespēj piedot savai mātei viņas kļūdas, kas radījušas milzīgo stresu bailes “mani nemīl”. Tas ir ļoti grūts darbs bagātības dievinātājam.

Cilvēks saslimst ar AIDS (HIV pēdējā pakāpe), ja bailes “mani nemīl” pāraug cietsirdībā un dusmās “mani nemīl” un, ja šīs jūtas izvēršas vienaldzībā pret visiem un sevi, notrulinot cilvēku, vai vēlmē reiz iekarot kāda mīlestību, bet nobloķēšanās ir tik pamatīga, ka mīlestība netiek pazīta vai vēlme kļuvusi nereāli liela, ir pienācis laiks saslimt ar AIDS. Kur sācies AIDS, beigusies nepieciešamība pēc garīgās mīlestības.

Tātad AIDS ir mīlestības neesamības slimība, galīga dvēseliska tukšuma izjūta. Lai kāda arī būtu ģimene, tās esamība ļauj izlabot slikto. Ja nav ģimenes un vecāku, ko uzskatāt par savējiem, vai ja dvēselē nav saglabājies to tēls, vai vecāki ir vienaldzību izraisoši svešinieki, kuru bērns palicis viens plašajā pasaulē, kam nav ne piemiņas zīmes no vecākiem vai viņu kapu kalniņa svētai godināšanai, tad palīgā ierodas AIDS, lai cilvēku aizvestu turp, kur viņu mīl.

AIDS mēģina atvērt cilvēkam acis uz pasaules veselumu. Salīdzinoši lēnā AIDS gaita cilvēkam saka: “Tev vēl ir pietiekami daudz laika, lai labotu savas kļūdas. Tavas bailes un dusmas “mani nemīl”, mīlestībai nav īpašas vērtības tevī mīt aizmigušas, tās ir jāatmodina. Tu nekad neprati dvēselē mīlēt, nu ir pienācis laiks to iemācīties. Tavs ķermenis iet bojā tikai dvēseles mīlestības nepietiekamības dēļ.” Tā slimība cenšas sasirgušajam palīdzēt.

AIDS ir signāls, kas liecina: lai gan cilvēks ir potenciāli gatavs paaugstināties, jo ir pietiekami cietis, tomēr viņš nespēj atteikties no saskatāmās pasaules labumiem, proti, fiziskās pasaules. AIDS rāda, ka cilvēks un viņa jūtas atrodas nākotnē, bet vēlmes – pagātnē, tikai viņš pats to neapzinās. Šī slimība rodas, ja dzīvi sadala divās daļās: garīgajā un fiziskajā, un ja starp tām tiek novilkta skaidra līnija, ko pārkāpt aizliegts kā pašam, tā arī citiem. Cilvēks, kas ir absolūti pārliecināts par šāda priekšstata pareizumu, ikvienam liedz tiesības sevi apšaubīt, kaut vai paužot dabisku, cilvēcisku neizpratni. AIDS ir pārmērīgas racionalitātes slimība. Tas, kurš pasauli redz baltā un melnā krāsā, apzināti no savas pasaules redzējuma izdzēš visus pustoņus un nesaprot, ka tādējādi tagadni pārvērš par neesošu. Diafragma jeb krūšu un vēderplēves robeža simbolizē tagadnes konkrēto brīdi. Tās apkārtējie audi simbolizē ilgstošāku tagadni – ikdienišķo tagadni. Kas domās steidz pretī pasakainajai nākotnei, tam turp būs jādodas jau bez ķermeņa, jo šobrīd viņš savu ķermeni nesaprot un nemīl. Tagadne mums māca sevī mierīgi apvienot pretējo. Kas sava ķermeņa izvirtību attaisno ar fizioloģiskām vajadzībām, tas spēj no nozieguma vietas doties uz svētnīcu un, grēkus nožēlojis, justies tur kā svētais. Ja cilvēks uzskata, ka viņam ir neapstrīdamas tiesības ieiet pa visām durvīm, garīgās pasaules durvis viņam izrādīsies slēgtas. Un tad cilvēks, kurš vēlas būt labāks par citiem, pabeidz savas šīszemes gaitas reizē ar pārējiem.

Plaušu tuberkuloze ir sevis žēlotāju slimība. Jo lielāks žēlums pret sevi, radot skumjas, kas bezpalīdzīgu cilvēku pārvērš čīkstulī, jo bezcerīgāka izārstēšanās no tuberkulozes. Kas baidās izteikt vai izkliegt dusmas un sāk vaimanāt, tādējādi cenšoties piemānīt sevi un citus, saslimst ar plaušu tuberkulozi. Gaužoties viņš izvada ārā pietiekami daudz dusmu. Dusmas uz čīkstuļiem iedarbojas tieši tāpat.

Tātad ar plaušu tuberkulozi saslimst cilvēks, kurš vēlas būt labāks par citiem un sūdzas par savām neveiksmēm un nelaimēm, pastāvīgi salīdzinot tās ar citu cilvēku laimi, kas savā būtībā ir skaudība. Ja viņš uzskata savu nelīdzsvarotību par pāridarījumu, viņš nonāk arvien lielākā nelaimē, jo ir pieķēries saviem uzskatiem, un viņa dzīve neattīstās. Jo publiskāk un iznīcinošāk viņš gaužas, jo iznīcinošāka ir viņa atklātā plaušu tuberkuloze. Cilvēkam, kurš, savā alā tupot, baidās kliegt vai kaunas, rodas slēpta plaušu tuberkuloze. Skaudība par citu cilvēku brīvību rada plaušu tuberkulozi.

Gundega var palīdzēt sev, ja mainīs savu domāšanu, piedos savai mātei, izpratīs, kas ir galvenās dzīves vērtības, pārstās sevi žēlot un kļūs par devēju, kas mīl un neko negaida pretim.