Kāpēc man ir sajūta, ka Dievs mani nedzird? 04.05.2018

Kristīne jautā: Esmu rakstīju jau vairākas reizes un vienmēr saņēmusi atbildes. Paldies. Arī šoreiz ir tā, ka jūtu, man nepieciešama palīdzība. Arī mana karma ir atkarības. Pati agrāk smēķēju, tomēr nu jau 10 gadus to nedaru, arī alkoholu nelietoju nemaz. Tomēr man ļoti tuvā vidē ir cilvēki, kuri ir alkoholiķi. Tāds bija arī mans tēvs, abi vectēvi, vīrs, tēva brālis. Arī tagad starp ļoti tuviem radiem ir alkohola lietošana katru dienu un jau sāku izjust tā sekas. Cilvēki ļoti atsvešinās. Kaut kur degradējas. Kļūst vienaldzīgas elementāras lietas, piem., notīrīt galdu vai izslaucīt grīdu.

Zinu, ka nevienu nosodīt nedrīkst. Zinu, ka tā ir karma. Tomēr īsti nesaprotu, ka lai palīdz. Jūs rakstāt, ka visiem atkarīgiem ir liels mīlestības deficīts un pats galvenais palīdzībā ir mīlestības došana. Tomēr kā tas izpaužas praktiski reālajā situācijā? Es nesaprotu, kā to realizēt, ja redzu, ka cilvēkam svarīga ir dzeršana, ka viņš var nepildīt savu doto vārdu, ka viņš sen jau ir aizmirsis par kaut kādu tur izaugsmi, ka tas, ko tu esi gatavs dot, viņam būtībā nav vajadzīgs. Ir sajūta, ka tu ber caurā mucā. Varbūt es kaut ko neizprotu? Varbūt tā nav mīlestība ko dodu? Tomēr es to daru no sirds savas izpratnes robežās, tomēr sastopos ar noraidījumu. Mēs esam pietiekami cieši kopā un man tas sāp. Man nav iespējams arī aiziet no šiem cilvēkiem, dzīvot atsevišķi.

Elvita, esot tajā visā iekšā es sevi neredzu no malas. Tomēr nez cik reižu tā ir bijis, ka es eju tiešām ar gaišām jūtām, atvērtu sirdi, tomēr saņemu noraidījumu. Un tas aktivizē otru manu ļoti dziļu problēmu – vientulību. Tā arī man no bērnības. Tā izpaužas gan kā vientulības sajūta, gan arī materiālā dzīvē – esmu viena un lai kā arī centos, man neizdevās nodibināt ģimeni. Kāds cits nodomās, super, jo vientulībā cilvēkam ir daudz laika sevis attīstībai. Tikai es šo vientulību uztveru kā Dieva sodu, tieši kā sodu un ļoti no tās ciešu.  Lai gan man ir atsevišķi tuvi draugi, tas šo sajūtu nemazina.

Analizējot sevi pati, esmu sapratusi, ka manī pašā ir liels mīlestības deficīts/bailes mani nemīl. Ka man jāmācās mīlēt un dot bez nosacījumiem, ka man jāmācās tas, ko Jūs rakstāt – būt laimīgai tikai no iespējām dot, sajust to mīlestību, kas ir manī no Dieva. Bet man šobrīd tie ir tikai vārdi, es neesmu to sapratusi arī ar sirdi. Nesaprotu, kā sevi lai piepilda ar mīlestību, ja apkārtējā pasaulē, it īpaši starp tuviem, jūtos nepieņemta.

Lūdzu palīdziet. Esmu tajā visā saputrojusies, sapinusies. Es eju garīgās attīstības ceļu: lasu diktātus katru dienu, rozārijus, lūgšanas. Lūdzu palīdzību Dievam, bet šajās vientulības izjūtās man liekas, ka Dievs mani nedzird. Ir ļoti smagi, jo pēc būtības esmu ģimenes, dzimtas un tradīciju cilvēks un tieši man tā visa nav. Šī situācija nemainās gadiem un reizēm piezogas izmisums. Kas man jāiemācās? Vai man jādara vēl kaut kas bez tā, ko daru? Kāpēc man ir sajūta, ka Dievs mani nedzird? Man ir sajūta, ka tas ir netaisni un tikai ar prātu es saprotu, ka tā nav. Lūdzu palīdziet man ar skatu no malas. Es tiešām no sirds daru visu, ko vien ar savu apziņu saprotu, lai sakārtotu savu dzīvi. Varbūt tāpēc piezogas izmisums, ka man liekas, man nekas neizdodas, es neko nevaru.

Elvita Rudzāte atbild: Tas ir brīnišķīgi, ka Kristīne ar sevi strādā, praktizē garīgo praksi un lūdz palīdzību Dievam, bet to visu nedrīkst darīt tikai tāpēc, lai sasniegtu rezultātu. Rezultāts nav cilvēka varā, to nosaka Dievs, kas raugās uz mums, redz, kas notiek mūsu sirdī un prātā, zinot kādas mācības mēs esam apņēmušies apgūt šīs dzīves laikā. Tieši tāpēc cilvēki brīnās, kāpēc kādam sanāk sasniegt labu rezultātu, bet citam tas neizdodas, darot tieši tāpat kā citi. Mēs katrs esam nākuši iemiesojumā, lai apgūtu savas personīgās mācības un izpildītu uzdevumus, kas mums palīdz garīgi attīstīties. Tāpēc katram dzīves ceļš ir atšķirīgs, bet tas noteikti nav slikts, ja tikai cilvēks veido pareizu attieksmi pret notiekošo.

Mēs nedrīkstam aizmirst par savu labo un slikto karmu. Ja esam iepriekšējās dzīvēs un šajā dzīvē pieļāvuši smagas kļūdas, tad par tām ir jāmaksā un karma nedzēšas ātri. Kādam ir vajadzīgi vairāki gadi, praktizējot garīgo praksi katru dienu, līdz karma tiek dzēsta un lūgšanas tiek uzklausītas. Taču ne vienmēr tas, ko lūdzam Dievam, mums patiešām ir vajadzīgs.

Kristīne domā, ka viņa ir radīta ģimenei, bet kāpēc viņa tik šauri skatās uz ģimeni. Ģimene nav tikai tuvinieki. Ģimene var būt arī garīgie tuvinieki jeb citiem vārdiem sakot, cilvēki, kas ir līdzīgi domājoši un turas kopā, kopā iet uz vienu mērķi, lai kalpotu Dievam. Piemēram, es patiešām priecājos būt kopā ar līdzīgi domājošiem Biedrībā “Dzīvot pēc Sirdsapziņas” un Sokrata tautskolā. Man ir sajūta, ka tā ir mana ģimene. Protams, izjūtas ir savādākas nekā ģimenē ar vīru un bērniem, bet šī sajūta, ka mēs cenšamies izdarīt kaut ko labu sabiedrībai un Dievam, dod tādu piepildījumu, kādu grūti aprakstīt vārdos. Arī mēs saskaramies ar dažāda veida grūtībām, bet pāri visam stāv augstais mērķis – kalpot sabiedrībai un Dievam, kas patiešām rada laimes izjūtu. Iesaku Kristīnei padomāt par iespēju pievienoties Biedrības “Dzīvot pēc Sirdsapziņas” biedriem un sākt aktīvi darboties savu iespēju robežās.

Dažkārt Dievs mums nedod to, ko mēs lūdzam tieši tāpēc, ka Viņam ir pavisam cits nodoms. Ja Viņš izpildīs visus mūsu lūgumus, tad mēs varam neizpildīt to, ko esam apņēmušies izpildīt pirms nācām iemiesojumā. Tāpēc vienmēr ir jāraugās uz Dieva zīmēm. Tas nav vienkārši, bet sirds vienmēr pasaka priekšā, kad šķēršļi rodas, lai tos pārvarētu un pierādītu savu uzticību Dievam, un kad šķēršļi jāuztver kā zīme, ka tev ir cits uzdevums. Pat, ja tu kļūdīsies, izprotot savu kļūdu, tu vienmēr varēsi atgriezties atpakaļ uz pareizā ceļa.

Kristīne raksta, ka Dievs viņu nedzird. Tā tas nav. Dievs visus dzird, bet problēma ir tā, ka Kristīne nedzird Viņa atbildi. Lai sadzirdētu Dievu ar sirdi, jo tieši tur Viņš mājo, ir nepieciešams apzināti pieņemt visas grūtības, kuras nāk tavā ceļā. Ja šobrīd Dievs nedod Kristīnei iespēju dzīvot atsevišķi no tuviniekiem, kas lieto alkoholu, tas nozīmē, ka Dievs vēlas, lai viņa iemācās nejusties vientuļi un būt laimīga arī šādā vidē un atver savu radošo potenciālu, kā palīdzēt cilvēkiem, kuri degradējas. Noteikti ir jābūt kādai iespējai, un tieši tas ir Kristīnes uzdevums – to atrast, izmēģinot dažādas iespējas. Ja Kristīne meklēs iespējas kā palīdzēt tuviniekiem un sapratīs kā to vislabāk izdarīt, tad caur savu pieredzes stāstu viņa palīdzēs ļoti daudzām nelaimīgām ģimenēm. Varbūt tieši to Dievs no viņas gaida?

Viena no svarīgākajām cilvēciskajām īpašībām, kura jāattīsta ir katram cilvēkam, tā ir pacietība. Pacietību nevar attīstīt vienas dzīves laikā. Tāpēc, lai mēs varētu attīstīt šo īpašību, mums ir jāsaskaras ar tādām dzīves problēmām, kur ir nepieciešama pacietība. Kristīnes gadījumā, lai viņa attīstītu pacietību, viņai jāturpina iesāktais garīgais darbs ar sevi un jāsāk radoši risināt sadzīviskās problēmas. Neviens Kristīnei nepateiks priekšā kā tieši risināt problēmas ar tuviniekiem, kas lieto alkoholu, jo tieši tas ir Kristīnes uzdevums  – atklāt pieeju cilvēkiem, kas degradējas.

Kā mīlēt cilvēku, kas tavu mīlestību nepieņem? Kamēr dzīvosi gaidās, lai tavu mīlestību kāds pieņemtu, tikmēr visticamāk neviens to nepieņems. Tomēr ir Viens, kas vienmēr ir gatavs pieņemt tavu doto mīlestību un tas ir Dievs. Ja tu katrā cilvēkā spēsi ieraudzīt Dievu, tad tev būs vieglāk dot mīlestību. Kamēr Kristīne savos tuviniekos neredz Dievu, viņai ir grūti dot mīlestību, kuru neviens nenovērtē. Iesaku Kristīnei iztēloties, ka brīdī, kad viņas doto mīlestību atgrūž, ieraudzīt, kā Dievs to paņem, ko cits ir atgrūdis. Tad viņa nekad nejutīsies tā, ka viņas mīlestība nevienam nav vajadzīga. Arī tuvinieks, kas atgrūž mīlestību, ļoti to gaida, tikai viņam grūti to atzīt. Bieži aiz protesta, cilvēks rīkojas pretēji savām jūtām.

Es atceros brīdi, kad man bija kādi 6 gadi un es nokļuvu slimnīcā. Es biju dusmīga uz mammu, kas mani atstāja slimnīcā un negāju pie loga, kur viņa mani gaidīja (tanī laikā vecākus slimnīcā nelaida). Es tik ļoti gribēju viņas mīlestību, ka aiz protesta, parādīju, ka man viņas mīlestība nav vajadzīga, bet kad mamma aizgāja, tad es bļāvu tik skaļi, ka viss slimnīcas personāls nespēja mani nomierināt. Šo epizodi es atceros vēl tagad un varbūt tieši tāpēc saprotu tos cilvēkus, kas atgrūž mīlestību.

Mīļā Kristīne! Es priecājos, ka Tu esi tik tālu tikusi garīgajā ceļā un es redzu, ka Tev ir ļoti labs potenciāls, lai izdarītu daudz laba sabiedrībai un Dievam. Dievs tevi nesoda, Dievs tevi mīl un tos, kurus Viņš mīl visvairāk, Viņš īpaši pārbauda. Esi pacietīga, ar pazemību pieņem grūtības un turpini iesākto darbu. Man nav pat mazāko šaubu, ka Tev izdosies. Tikai neizvirzi prasības Dievam, pieņem Viņa dotās iespējas un tad jau redzēs kādus uzdevumus Viņš Tev uzticēs. Lai Dievs Tevi svētī!