Kāpēc man ir saspringtas attiecības ar kolēģi? 16.07.2019

Ilona jautā: Jau ilgāku laiku, patiesībā, kopš vispār uzsāku darba gaitas, man visās darba vietās ir saspringtas attiecības ar kādu kolēģi. Pirmo reizi, kad saskāros ar to, bija, kad kolēģe sūdzējās vadībai, ka atņemu viņai klientus (strādāju apkalpojošā sfērā). Nākamajā darbā – emocionāli mani pazemoja – neļāva iet uz kopējām sapulcēm, tikās ar maniem klientiem bez manas ziņas un piedāvāja nesaskaņotus risinājumus. Šo negāciju es skaidroju, ka tad kad sāku šajā uzņēmumā strādāt, šīs kolēģes draudzene tika atbrīvota štatu samazināšanas nolūkos, viņa uzskatīja, ka mani bija jāatlaiž, jo atnācu pēdējā.

Nākošajā darbā – kolēģe manis padarīto vadībai prezentēja kā savu darbu. Nu jau vairākus gadus esmu nodaļas
vadītāja, bet ir kāda amata pozīcija ar ko man ļoti tuvu ikdienā jāstrādā. Jau otrais cilvēks pēc kārtas un mēs nevaram nekādi sastrādāties, tas bojā ne tikai manu pašsajūtu, bet pēdējo mēnešu laikā arī nodaļas atmosfēru.

Nedaudz par mani – esmu diezgan asa un emocionāla, vienmēr tiecos pēc labākā, lai viss ir laikā, perfekti izdarīts ar visiem iespējamiem risinājumiem, ja rodas problēmas, es vienmēr analizēju katru situāciju. Viena lieta, kas man
nav pieņemama, ka problēmu situācijā tiek meklēts vainīgais, ka kāds tiek pazemots, apsūdzēts, nelietderīgi trinot mēles vai sarakstoties nevis nosakot plānu kā iet uz priekšu. Visās darba vietās esmu ievērojusi, ka man ir ļoti labas attiecības gan ar vadību, gan ar citiem kolēģiem. Pati esmu sapratusi, ka nespēju ar šīm personām izrunāties, jo negribu strīdus, kašķus, jo ir sajūta, ka nekas no sarunas nemainīsies un gatavoties sarunai rada pārāk lielu stresu. Interesantākais, ka vadība vienmēr slavē un novērtē manu darbu, bet kad tās retās reizes, kad esmu lūgusi algas pielikumu, esmu pašu minimumu saņēmusi, ar aizbildinājumu, ka uzņēmums visiem grib vienlīdzīgi piemērot. Pavisam nejauši pie manis nonāca kolēģes algas dati, kas apliecināja, ka uzņēmums ir gatavs maksāt stipri vairāk, nekā saka man, tas vispār samazina motivāciju tālāk cīnīties uzņēmuma labā.

Jūs noteikti teiksiet, ka nevajag koncentrēties uz materiālām lietām un nevajag prasīt samaksu. Bet man ir liela ģimene, kuru es uzturu, paldies vīram, kuram ir zelta rokas un sirds. Pašlaik analizēju, kas man jāmaina, lai gadījumā, ja izlemšu doties tālāk man nebūtu šīs mūžīgās cīņas ar kādu un arī materiālie jautājumi nostabilizētos.

Elvita Rudzāte atbild: Visi cilvēki ar kuriem mums ir sarežģītas attiecības, ir mūsu skolotāji. Viņi, protams, neapzinās, ka mums kaut ko māca, jo viņiem tas nemaz nav jāzina. Svarīgi ir pašam saprast, ka pāridarītājs ir tikai tavs skolotājs, kuru Dievs izmanto kā savu instrumentu, lai vestu tevi pie prāta.

No Ilonas rakstītā var secināt, ka viņa sastopas ar skaudīgiem kolēģiem, kas apskauž viņas darbu un rada šķēršļus. Tas savukārt nozīmē, ka arī Ilonā pašā ir skaudības enerģija, jo līdzīgs piesaista līdzīgu. Tāpēc vispirms viņai ir jātiek vaļā no savas skaudības. Taču viņa nespēs atbrīvoties no skaudības, ja nesapratīs Dievišķo Taisnīguma likumu, kas nosaka, ka viss, kas dzīvē ar tevi notiek, ir absolūti taisnīgi.

Gaismas Skolotāji māca, ka visur, kur ir sacensība, lēnām sāk augt skaudības tārps, kurš pamazām izaug par odzi. Skaudība ir negatīva īpašība, no kuras visi Skolotāji liek atbrīvoties, iesakot mācīties priecāties par citu panākumiem.

Viss notiek saskaņā ar Dieva gribu. Katram mums ir sava misija, savi uzdevumi, savas neapgūtās mācības un katra problēma ir tikai skolotājs, caur kuru kaut kas ir jāmācās. Mums nav ne ar vienu jāsacenšas. Ja konkurentiem klājas labi, tas liecina, ka viņi to ir pelnījuši. Ja viņiem klājas labi tāpēc, ka izmanto negodīgas metodes, tad man viņu kļūst žēl, jo zinu, ka agrāk vai vēlāk caur ciešanām viņiem nāksies saprast cik svarīgi ir būt godīgam.

Arī es esmu cīnījusies ar skaudības tārpu, skatoties uz citiem, ka viņiem klājas labāk nekā man, taču ejot garīgās attīstības ceļu, šis tārps ir aizgājis no manis, jo es koncentrējos tikai uz jautājumu Dievam: “Mīļais Dievs! Ko Tu vēlies, lai manis vadītās organizācijas dara, kādi pakalpojumi mums ir jāsniedz, ko Tu no mums sagaidi, ja reiz esi šīs organizācijas radījis caur manām rokām?” Tā ir tik interesanta un svētīga pieredze, sajust Dieva aicinājumu. Šķiet neticami, ka šāds aicinājums var atskanēt arī biznesā, bet tā patiešām ir, ja tikai tu ievēro Dievišķos likumus, Dievs vienmēr tev palīdz. Brīdī, kad esi sapratis Dieva uzdevumu organizācijai, tev it kā uz paplātes tiek atnestas arī iespējas, piemēram, piedalīties kādos projektos.

Es esmu tērējusi ļoti daudz savus resursus (arī brīvdienas un vakarus), lai sagatavotu nepieciešamo dokumentāciju un piedalītos projektu konkursos. Daudzi projektu konkursi ir beigušies nelabvēlīgi, bet es nekad neskumstu par to, jo šādā veidā es noskaidroju Dieva gribu. Ja tu neko nedarīsi, tad Dievs tev nevar pateikt, kas tev ir jādara. Tāpēc es mēģinu. Viss, ko esi darījis no sirds un nesavtīgi, nekur nepazūd. Ja tā ir bijusi laba doma, kuru citi nav novērtējuši, tas liecina, ka šai domai vēl nav pienācis laiks, un tev tiek dota iespēja šo domu attīstīt tālāk un sagaidīt vēl labākas Dieva dotās iespējas. Ja cilvēks koncentrējas uz attīstību nākotnē, domājot par to, ko var labu izdarīt, lai sabiedrība kļūtu labāka, tad viņa darītais noteikti kaut kad saņems arī Dieva atbalstu. Tāpēc koncentrējieties uz labiem darbiem un jūsu skaudības tārps aizies uz neatgriešanos.

Iesaku Ilonai neskatīties darba devēja kabatā, bet būt pateicīgai, ka viņai ir darbs, ka spēj nodrošināt ģimeni un Dievs ir devis iespēju garīgajai izaugsmei. Laimīgi ir tikai tie cilvēki, kas spēj dot un neko negaidīt pretī. Cilvēks, kas dod un neko negaida pretim, ir BRĪVS CILVĒKS. Cilvēks, kas gaida, ka viņa doto novērtēs, ir ZAUDĒJIS BRĪVĪBU. Piemēram, Ilona ir zaudējusi brīvību, jo viņu nomāc ne tikai sarežģītās attiecības ar kolēģiem un darba devēja nevēlēšanās maksāt vairāk, bet arī materiālie jautājumi. Brīvs cilvēks zina, ka strādājot Dievam, viņam tiks dotas iespējas nodrošināt arī materiālās vajadzības, bet cik daudzi cilvēki tam nespēj noticēt. Tāpēc patiesībā sabiedrības vairums ir nebrīvi cilvēki un tieši tāpēc ir daudz nesaskaņu, jo neapzināti katrs cilvēks vēlas būt brīvs un cīnās par savu brīvību tā kā viņš to saprot. Ja viņi tikai 10% no cīņā ieguldītās enerģijas ieguldītu labiem darbiem, tad viņi redzētu kā sabiedrībā viss mainītos pozitīvā virzienā.

Mēs nevaram mainīt citus cilvēkus, bet mēs varam mainīt paši sevi un tas arī ir galvenais uzdevums uz ko katram ir jākoncentrējas.