Jolanta jautā: Paldies, Elvita, par Jūsu vērtīgo atbildi! Turpinot šo sāpīgo tēmu: mana mamma negrib uzņemties atbildību par savu dzīvi, viņai šķiet, ka viņai ir tiesības dzīvot pie manas ģimenes viesistabā uz dīvāna. Mammai ir 62 gadi, nav nespējīga. Es zinu, ka tādu dzīvi nevēlos. Vai tomēr ir jāupurē sava dzīve mammas dēļ?
Elvita Rudzāte atbild: Vispirms Jolantai ir jāsakārto attiecības ar mammu tādā līmenī, lai viņa mammas klātbūtni neuztvertu kā apgrūtinošu un kā savu uzupurēšanos. Jolantai ir jāatceras, ka mamma ir viņai tikai skolotājs un viņa ir skolotājs mammai, lai abas attīstītos garā. Tas kas Jolantai nepatīk mammā, tās īpašības piemīt arī viņai pašai, bet iespējams slēptā formā. Tāpēc Dievs šajā brīdī ir radījis tādu situāciju, ka Jolanta nevar aizbēgt no sava spoguļa (savas mammas), viņai ir jāskatās savā atspulgā, lai viņa beidzot ieraudzītu to, ko pienācis laiks izprast un atbrīvot no sevis.
Kopā dzīvošana, kas tiek uztverta kā upuris, nav attīstība garā, bet gan stāvēšana attīstībā uz vietas. Visa dzīve ir viena liela izrāde, kur cilvēki spēlē dažādas lomas un var vienas dzīves laikā pat tās mainīt, lai tikai palīdzētu kādam augt garā. Dzīves Režisors ir Dievs, bet Viņš neiejaucas savā izrādē un nesaka priekšā aktieriem kā spēlēt savas lomas. Viņš tikai rada situācijas, lai aktieri labāk varētu izpausties savās lomās un mācīties no dzīves ainiņās piedzīvotā jeb cits no cita, ko Dievs savedis kopā dzīves ainiņā.
Šobrīd Jolantas mamma neapzināti spēlē savu lomu, lai mācītu Jolantai mīlēt vecākus bez nosacījumiem un mācīties no vecāku kļūdām. Vecāku godāšana ir uzsvērta visās reliģijās un mācībās. Kad Jolanta iemīlēs mammu tādu kāda viņa ir, tad kopā dzīvošana vairs neliksies apgrūtinoša vai mamma mainīs savas domas un meklēs sev citu dzīves vietu. Dzīvē viss mainās, ja tikai mēs paši esam gatavi mainīties.
Iesaku Jolantai padomāt, cik daudz viņas mamma ir upurējusi Jolantas labā – grūtniecības laiks, negulētās naktis, kad Jolanta bija zīdainis, slimošanas laiks, atteikšanās no dzīves priekiem un daudz kas cits, ko mātes upurē, lai tikai izaudzinātu un iepriecinātu savu bērnu. Cik daudz gadus māte ir veltījusi bērniem, sevi atstājot otrā plānā? Vai tiešām māte nav pelnījusi padzīvot pie meitas viesistabā?
Pat, ja māte nav audzinājusi bērnu un maz tam veltījusi savu laiku, arī tad nepieciešams viņu godāt un palīdzēt tai tikai par to, ka viņa deva dzīvību jeb iespēju augt garā. Cik daudz gari tiek abortēti jeb nogalināti? Cik tie ir nelaimīgi brīdī, kad viņus piespiež atgriezties smalkajā plānā! Jolantai paveicās, jo viņas māte bija atbildīga un lai kā viņa tanī laikā jutās, viņa tomēr izvēlējās dot iespēju Jolantai piedzimt.
Ja māte apzinās, ka viņa savam bērnam ir nodarījusi pāri, tad viņa vēlas savu kļūdu labot tad, kad jau bērns ir pieaudzis. Bieži šādas mātes neapzināti meklē jebkādu iespēju, lai būtu kopā ar savu bērnu, neapzinoties, ka bērns to jau vairs nevēlas. Iespējams arī Jolantas māte jūtas vainīga Jolantas priekšā un tieši tāpēc vēlas pie viņas dzīvot, lai palīdzētu meitai tādā veidā kā viņa to prot, kā arī lai nejustos vientuļa un nevienam nevajadzīga. Lai kā būtu, Jolantas mātei šobrīd ir nepieciešama Jolantas palīdzība un ja Jolanta to noraidīs, tad viņa uz sevis uzņemsies smagu karmu, kuru nāksies izpirkt vēlāk ar ciešanām. Ja Jolanta esošo situāciju uztvers kā upuris, tad viņa dzīvi būs nodzīvojusi pa velti jeb bezjēdzīgi un neko no dotās mācības nebūs mācījusies. Iesaku Jolantai apsvērt iespēju piedalīties Dvēseles dziedināšanas nometnē “Dvēseles miers” (skatīt šeit), lai izprastu savas neapgūtās mācības un saprastu kāpēc Režisors šobrīd vēlas, lai viņa dzīvo kopā ar mammu.