Kāpēc man sāp sirds baznīcā un lūdzoties? 16.12.2014

Petra jautā: Sāpes sāku just nesen, pirms kāda mēneša ievēroju, ka pēc lūgšanu vakara nākamajā dienā ļoti sāp, dur un smeldz pie sirds. Paeksperimentēju- un kādu vakaru apzināti nenoskaitīju Tēvreizi, nākamajā rītā un dienā no sirds sāpēm ne miņas. Vakar biju uz
3.Adventes koncertvakaru baznīcā. Smeldzošās sāpes sirdī sajutu jau tur, papildus tam ļoti spēcīgi pastiprinājās menstruālā asiņošana, knapi aizbraucu līdz mājām. Sirds smeldz arī šobrīd. Ko tas nozīmē – kāds nevēlas, lai es atzīstu Dievu un Jēzu? Un ko man darīt? Papildus šīm
sirds sāpēm nākušas klāt domas par nāvi, domās jau kārtoju papīrus un ir doma Ziemassvētkos iepazīstināt vecāko meitu ar lietām, kuras viņai būs jāuzņemas ar brīdi, kad manis vairs nebūs. Pats dīvainākais visā šajā, man nav ne baiļu nomirt, ne skumju kaut ko atstāt, tāda sajūta, ka pati labprāt vēlos nomirt un iet pie ārsta arī nav nekādas vēlmes, kaut parasti uz doktorātu skrienu par katru sīkumu.

Elvita Rudzāte atbild: Sāpes sirdī nozīmē milzīgu vainas izjūtu par kādām savām pieļautajām kļūdām. Ja baznīcā vai lūdzoties aktivizējas sāpes sirdī, tas nozīmē, ka sastapušās ir divas pretējas enerģijas – tumsas un gaismas enerģijas. Uz pasaules nav neviena cilvēka, kurš nebūtu pieļāvis kļūdas. Dievs nešķiro kļūdu smagumu un nedala cilvēkus attiecībā pēc pieļautajām kļūdām. Dievs tikai raugās vai cilvēks savas kļūdas sāk apzināties, izprast to sniegtās mācības, no sirds nožēlot un turpmāk tās vairs neatkārtot. Dievs mīl visus, arī grēciniekus. Dievs piedod visu, ja redz, ka cilvēks patiesi no sirds nožēlo savas pieļautās kļūdas, bet pats svarīgākais Viņš raugās vai cilvēks turpmāk ievēro Dievišķos likumus un cilvēciskās vērtības. Ja cilvēks nožēlo kļūdas savtīgos nolūkos, lai tikai iegūtu Dieva žēlastību, tad viņš to neiegūst, bet uz brīdi pats sevi maldina, ka Dievs viņam ir piedevis. Ja cilvēks nožēlo savas kļūdas no sirds, tad viņš saņem no Dieva piedošanu. Dievu nevar apmānīt. Cilvēks var apmānīt citus vai sevi, bet Dievu nekad.

Pašnāvība ir bēgšana no problēmas risinājuma. Es cilvēcīgi saprotu, ka cilvēks var būt pieļāvis tik smagas kļūdas, ka viņam šķiet, ka Dievs tās nekad nepiedos. Vēlreiz saku, ka Dievs piedod visu, ja tikai redz, ka cilvēks ir gatavs atteikties no kalpošanas tumsas spēkiem un vēlas iet gaismas ceļu. Ja cilvēks varētu aizbēgt no problēmām ar pašnāvības palīdzību, tad viss būtu ļoti vienkārši, bet viņš jau to nevar izdarīt! Cilvēks, kas ir veicis pašnāvību, atgriežas iemiesojumā 1-3 gadu laikā pēc pašnāvības. Tikai tad viņa dzīve ir ar vēl smagākiem pārbaudījumiem pieblīvēta nekā iepriekšējā dzīve. Viņš jau neatceras, ka pats pēc savas brīvas gribas ir izvēlējies tik grūtu dzīvi, iepriekšējā dzīvē veicot pašnāvību. Tāpēc pašnāvība nav risinājums.

Ir tikai viens risinājums – atgriezties pie Dieva. Ceļi, kas ved pie Dieva ir dažādi, tāpēc cilvēkam ir jāatrod savs ceļš. Dievs noteikti parādīs cilvēkam to ceļu, kurš viņa apziņas līmenim būtu vispiemērotākais, vajag tikai ļauties jeb citiem vārdiem sakot, paļaujies uz Dievu, tici Viņam un mīli visu Dieva radīto, tad tu noteikti neapmaldīsies un nonāksi galapunktā, satiekoties ar Dievu, izjūtot Patiesu Svētlaimi šajā vai citā dzīvē…