Kāpēc man vairs neko negribas? 08.02.2016
Elizabete jautā: Lasu portālu katru dienu jau vairākus gadus. Tajā publicētais man ir palīdzējis saprast sevi un caur citu cilvēku iesūtītajām
vēstulēm saņemu atbildes uz saviem jautājumiem.
Man ļoti patīk profesija, ko izvēlējos. Diemžēl tā ir diezgan slikti atmaksāta, bet man tik un tā ļoti patīk. Nauda nav galvenais, man dzīvē vienmēr ir gribējies mācīties, tādēļ paralēli vairākiem darbiem (kopā viena vesela un 0,2 slodze) arī mācos (studēju bez pārtraukuma – šis ir mans 7 gads augstskolā, visu laiku studēju budžetā), daudz ko daru bez atalgojuma – tas ir darbs ar cilvēkiem. Man patīk mācīties, savus nelielos brīvos līdzekļus (pareizāk uz pārtikas rēķina iegūtos brīvos līdzekļus) ieguldu valodu kursos, nevis izšķērdēju. Man gribās palīdzēt citiem, manī ir daudz ideju, bet pagaidām daļu nav iespējas īstenot, domāju, ka vēl nav īstais brīdis darīt lielās lietas, bet mazās, jo neesmu vēl pietiekami garīgi
spēcīga.
Ir kāda lieta, kas mani nomāc. Kaut gan strādāju profesijā, kura man patīk, instinktīvi jūtu, ka nepalikšu šajā nozarē, jo man ir cits dzīves uzdevums. Vienā darbā esmu sevi izsmēlusi, pēc 2,5 gadu ilgas strādāšanas, sapratu, ka vairs neko neiegūstu un neattīstos, bet stāvu uz vietas. Turpinu tur strādāt, jo tas nav pilnas slodzes darbs un man ļauj sakārot dienas tā, lai varētu apmeklēt visu, kas saistīts ar studijām (mēģināju
sameklēt atalgotāku darbu, bet neizdevās). Pārējos darbos nav jābūt uz vietas, tādēļ varu sakārtot pati savu darba laiku un strādāt no mājām, iet uz valodu kursiem un studēt.
No lielās slodzes jūtos hroniski nogurusi. Otrā pusslodzes darbā samazināja algas un piekritu trešajam pusslodzes darbam (arī profesijā un slikti atmaksāts, jo lai cik skumji tas nebūtu, bet strādājot profesijā ar 2 pusslodzes darbiem, vienu 0,2 slodzes darbu (neprofesijā) un stipendiju, nevaru sev atļauties noīrēt dzīvokli). Pēc maģistra darba aizstāvēšanas (pirms diviem gadiem) sākās lūzums, vairs nespēju tik intensīvi strādāt, kaut gan man patīk tas, ko daru. Tik un tā piekrītu maz atalgotajiem darbiem, jo tas ir darbs ar cilvēkiem, kas man sagādā gandarījumu.
Mēģinu sevi iedvesmot, motivēt, bet man neizdodas. Vienīgais, ko pēdējā laikā gribu, ir sēdēt mājās uz dīvāna un adīt, vai pastaigāties ārā, man gribas būt vienai, negribas vairs tikties ar cilvēkiem, runāties. Domāju par to, vai šis nav lūzuma punkts manā dzīvē, lai es pievērstos tam uzdevumam, kas man ir paredzēts. Ir tikai viena lieta – es ļoti nevēlos pamest studijas. Ja es strādātu kā kādreiz, tad man būtu arī laiks atpūsties, jo pašlaik visu daru ļoti lēni un ilgi un nav vairs gandarījuma par paveikto. Kāda mācība man ir jāapgūst, ko es nespēju saprast?
Elvita Rudzāte atbild: Ja darbu dara tikai naudas pelnīšanas dēļ, tad tas paņem spēkus un veidojas noguruma izjūta, jo Dievs piepilda cilvēku ar Dievišķo enerģiju tikai tad, kad viņš darbu dara ar mīlestību, veltot to Dievam. Ja cilvēks mācās un gūtās zināšanas nepraktizē, tad šādām zināšanām nav vērtības. Cilvēks, kas mācās un gūtās zināšanas nepraktizē, nelietderīgi tērē laiku mācību procesā, kas ir Dievišķā likuma pārkāpums.
Es nezinu ko Elizabete mācās, bet es iesaku viņai darbu darīt tieši tajā jomā, kuru viņa apgūst augstskolā, jo tā ir viņai lieliska iespēja pārbaudīt gūtās zināšanas praksē. Cilvēks var sākt pildīt savu Dievišķo misiju un uzdevumus tikai tad, kad ir sasniedzis misijas izpildei nepieciešamo apziņas līmeni un to nosaka neviens cits kā Dievs.
Ja cilvēkam visu laiku darbs ir zemu atalgots, tas nozīmē, ka iepriekšējā dzīvē šis cilvēks ir bijis izšķērdīgs un šajā dzīvē ir jāapgūst mācība lietderīgi tērēt visa veida resursus. Tāpēc šajā dzīvē, strādājot maz atalgotu darbu, ar pazemību ir jādzēš sliktā karma, kas uzkrāta iepriekšējās dzīves laikā un jāpadomā, kuras ir tās jomas, kur es nelietderīgi tērēju resursus.
Vēl viena Elizabetes neapgūtā mācība ir vēlmes. Tās varbūt nav materiāla rakstura vēlmes, tās varbūt arī cita veida vēlmes. Viss, kas sākas ar vārdiem gribu vai negribu, norāda, ka cilvēks ir orientēts uz savu vēlmju apmierināšanu, bet tas ir cilvēka vislielākais ienaidnieks. Tiklīdz apmierina vienu vēlmi, vietā piedzimst 3 jaunas vēlmes utt. un cilvēks grimst grūtsirdībā, kas šajā gadījumā ir noticis ar Elizabeti līdz viņa pasaka – es neko vairs negribu, kas arī ir vēlme. Elizabete saka, ka viņa grib studēt (tā ir vēlme), bet kāpēc, kāds no tā labums viņai un Dievam? Tāpēc Dievs viņai neļauj sākt īstenot Dievišķo misiju, jo vēlmes garīgajā skatījumā ir lielākais ienaidnieks cilvēka izaugsmei.