Kāpēc manam bērnam attīstībā un izskatā ir novirzes no normas? 02.06.2014
Anda jautā: Kopš pieteicās dēliņš, ar mani caur viņu notiek lietas, kas mani iztukšo. Tas ir, nāk dažādas negatīvas lietas, kuras tālākā
gaitā noliedzas, bet nerodu arī apstiprinājumu tam, ka viss ir kārtībā. Dzīvoju tādā kā ritenī. Visu grūtāku padara tas, ka esmu ārsts. Sākās viss ar to, ka grūtniecības laikā uzrādīja paaugstinātu risku uz ģenētisku pataloģiju bērniņam. Bērniņa USG daktere ieraudzīja it kā hidrocefāliju, ko nākamajā noliedza, sakot, ka laikam bērniņš bija ne tā sagriezies. Tā pati daktere izmērīja palielinātu kakla kroku, kas risku palielina. Cits speciālists norādīja, ka kakla kroka ir normāla. Veicām amniocentēzi – tajā bērniņa kariotips pilnīgi normāls. Bērniņš piedzima 38./39. grūtniecības nedēļā. Kad bērniņu uzlika man uz krūtīm, sabijos no viņa savādā izskata. Dēliņa āda bija tāda, it kā dažus izmērus par lielu. Pediatra apskatē paziņoja, ka viņam ir aukslēju šķeltne, nākamajā to noliedza. Dēļ ādas, savādā
izskata un hipotonusa nonācām ģenētiķu uzskaitē. Visi pieņēmumi un ārstu aizdomas tiek atkārtoti kaut kādā veidā noliegti, izmeklējumi un analīzes ir normas robežās, par ko es priecājos. Dēliņš ir citādāka izskata nekā vidējais viengadnieks, respektīvi, lielām acīm, mazliet citādāku galvas formu (plakanāks pakausis), iezilganām sklērām, mazliet lēnāks fiziskās attīstības ziņā, kas dēļ hipotonusa un hipermobīlām locītavām būtu saprotams, zobi aizkavējušies (1 gads un 2 mēneši neviena zobiņa), valoda attīstās ļoti labi (savam gadam māk pateikt 6 vārdiņus), šķiet intelekts arī. Visi radinieki viņu ir pieņēmuši kā veselu un tā arī ir, lielos vilcienos viss ar viņu ir kārtībā, vienīgi es to visu nespēju pieņemt kā normālu, jo manī sēž profesoru iemācīta teorija, kas visu iepriekšējo saliekot kopā veido to manu priekšstatu, ka kaut kas nav kārtībā. Pieminēšu, ka ģenētiķi arī pagaidām nezin iemeslu. Skaidri apzinos, ka šie notikumi kaut ko man cenšas iemācīt, bet nespēju uzķert, ko tieši…. Kas man no tā būtu jāmācās? Kāpēc tas tā ar mums notiek?
Elvita Rudzāte atbild: Bērnam ir dažādas novirzes no normas tikai tāpēc, ka Anda vēlas labāk, vairāk, augstāk. Anda vēlas lepoties ar savu bērnu, bet viņai ir jākaunas, ka viņš neatbilst normām. Anda grib no dzīves saņemt vairāk nekā tā dod, bet, lai saņemtu vispirms pašai ir jādod, jāattīsta sevi garīgi un jāmācās nesavtīgi dot. Andai ir jābūt pateicīgai Dievam, ka Viņš ir uzdāvinājis bērniņu, bet Anda nav apmierināta ar dāvanu, jo tā neatbilst viņas prasībām.
Bērnam ir problēmas 7.čakrā, ar hormoniem viss nav kārtībā. Tas ir saistīts ar Andas stresiem – lepnību un kaunu jeb citiem vārdiem sakot, ar vēlmi lepoties ar saviem sasniegumiem un kaunēšanos, ja kaut kas neizdodas tā kā iepriekš bija ieplānots.
Lai palīdzētu bērnam:
1) Andai ir jāatbrīvojas no paaugstinātās vēlmes iegūt vairāk, labāk, tikt augstāk.
2) Jāpasakās Dievam par bērniņu un jāpieņem bērniņš tāds kāds viņš ir.
3) Jālūdz bērniņam piedošana, ka nespēja to mīlēt bez nosacījumiem un jāiemīl bērns bez nosacījumiem.
4) Jāatbrīvo stresi: bailes “mani nemīl”, vainas izjūta, kauns un lepnība.
5) Jāpiedod pašai sev savas pieļautās kļūdas un jāsāk jauna dzīve.
Katrs cilvēks ir unikāls, ar savām Dieva dotām dāvanām. Arī Andas bērns ir unikāls, iespējams ar īpašām spējām, bet tās viņš vislabāk atklās tad, kad māte iemācīsies mainīt savu attieksmi pret dzīvi, bērnu, sasniegumiem un apgūs ķermeņa filozofiju, lai palīdzētu citiem cilvēkiem – saviem pacientiem.
Sociālais uzņēmums “DVĒSELES MIERS” aicina piedalīties sevis dziedināšanas programmā “GARĪGĀ PRAKSE – MANA IKDIENA” attālināti, reizi nedēļā, svētdienās, no 2024.g. no 27. oktobris – 8. decembris, plkst.19.00-21.00. Vislabākais palīgs cilvēkam ir cilvēks pats sev. Ikdienā strādājot ar Lasīt vairāk …