Kāpēc mani meditācijas laikā pārņem dīvainas izjūtas? 30.05.2014

Andra jautā: Kāpēc meditējot sāk sāpēt labā plauksta? Meditējot, sāk sāpēt acis, redzu baltu gaismu un jūtu, ka kāds pieskaras manai pierei, kāpēc? Vēl viens dīvains jautājums – pēc meditācijas, paverot acis, redzēju sev blakus melnu, skrandainu stāvu, kas skatījās uz mani. Vai tā ir miega paralīze vai šizofrēnija, vai tas ir normāli? Mani tas biedē.

Aizmirsu pieminēt, ka meditējot ir tāda sajūta, ka trūkst gaisa un es vienkārši mirstu, vai tas ir tāpēc, ka mans garīgais ķermenis aiziet no fiziskā? Vai ir iespējams tik dziļš transs?

Valdis Svirskis atbild: Iesākumā pacentīšos ieskicēt pamatjēdzienus, to sākotnējā/tradicionālā nozīmē.

Koncentrācija un meditācija (sanskritā Dhārana un Dhjāna) kā garīgas prakses, kas kļuva par pamatu Jogas – senākās sistēmātiskās cilvēces garīgās pilnveides tradīcijai, sāka piekopt aptveni pirms trim gadu tūkstošiem mūsu senči – ārieši, ziemeļindijā. Cilvēka apzināta tiekšanās iemantot saskaņu ar sevi un Visumu, gūt apzinātu saikni starp cilvēka iekšējo garīgo būtību, viņa ārējo uztveri un Dievu/ Visumu  noformējās kā augstākā Joga jeb augstākais Satvars/Sajūgs.
Meditācja t.i. Dhjāna balstās cilvēka  iedzimtajā spējā piedzīvot saplūsmi ar Augstāko, kļūt nedalāmi vienotam ar savu ilgu/ tiecības mērķi. Savukārt koncentrēšanās ir uzmanības savākšana, elpas rāmināšana un prāta miera vairošana caur mantrām ir tas nepieciešamais priekšdarbs, kas nosaka cik kvalitatīva un vai vispār būs meditācija.

Kad mēs koncentrējamies, mēs cenšamies savākt savu uzmanību sirdī vai uz kādu ārēju vai iztēles priekšmetu un noturēt to tik ilgi, kamēr no virsapziņas ieplūst arvien lielāks prātā miers un klusums, kura pieaugšana un izplešanās jau ir pati meditācija. Jo labāka koncentrēšanās, jo mazāk domu tēlu un visādu redzējumu un  miesas efektu mūs spēj iztraucēt vai skart. Jo vairāk cilvēks savācis savu uzmanību garīgā sirdī, savā svētizjūtā vai Dievizjūtā (garīgā sirds ir garīgā dimensija , kas dziļāk aiz sirds čakras emocionālā slāņa, kur izjūtam tīrākās un augstākās jūtas), jo kvalitatīvāka meditācija jeb spēcinošs, attīrošs un dziedinošs iekšējais klusums.

Jautājumā Andra ļoti maz aprakstīja savu pieredzi, savas meditācijas prakses raksturu un īpatnības, tāpēc šeit ir visai sarežģīti atbildēt. Lai korekti runātu par lietām šajā jomā ir nepieciešams noskaidrot par to kā cilvēks to ir mācījies, kādā veidā praktizē, ar ko nodarbojas paralēli ikdienā un pat kādi ir ēšanas un kustību ieradumi.

Un tagad mazliet par to izjūtu un redzējumu daļu.  Šo to vispārīgā ziņā minēju augstāk, tagad mazliet konkrētāk: no Andras pieminētajām vīzijām un izjūtām, nekas nebūtu uzlūkojams kā bīstams, vien svarīgi personiski nenoskaņoties uz bailēm, šaubām un satraukumu.

Izjūtas rokās varētu būt saistītas ar kādu problēmu ķermenī, kuru varētu risināt ar hatha jogas vai cigun vingrinājumiem, lai ikdienā dāvātu ķermenim pietiekamu un daudzveidīgu fizisko slodzi. Koncentrācijas un meditācijas prakse, ja to veic piemērotā veidā, palīdz apzināties sevī problēmvietas, sajust savas iekaisuma vietas. Esmu daudzkārt dzirdējis cilvēkus sakām – meditācija man neder, kā meditēju sāp mugura vai kas cits;  to patiesībā 9  no 10  gadījumiem būtu jāuzlūko kā svētīgas norādes uz problēmzonām, kur nepieciešama atbalstoša fiziska aktivitāte.

Ja jums kaut kas sāp, laikā kad koncentrējaties, domājiet par tīrību vai pateicību un cenšaties iztēloties, ka jūs tajā vietā ieelpojat mieru un uz augšu, caur galvas virsmu vai no tās pašas vietas izelpojat spriedzi/stagnāciju sāpi no problemātiskās vietas.
Pirms sākat koncentrēties un gatavoties meditācijai vislabāk ir veltīt neilgu laiku Augstākā spēka sevī un visā piesaukšanai vai nu ar mantru vai ar lūgšanas starpniecību; ja tas jūs uzrunā, tad lūdziet, lai Dievs jūs sargā un vada pa saviem patiesajiem ceļiem.

Redzēt gaismu, krāsas, būtnes vai kādas citas lietas no garīgas izaugsmes viedokļa ir sekundāri; pirmajā vietā arvien ir tas vai  jūs tas garīgi iedvesmo un padziļina jūsu sirdī dziļāku labvēlību, prieku, mieru, vairo patiesu ticību. Ja jūs jūtat, ka sirdī pastiprinās kaut kas labs un jūs uz labu esat iedvesmota, tad to vērts ņemt vērā/ atcerēties, bet pārējam vienkārši ļaujiet būt aizmirstam.

Redzot šādu tēlu pazibam, visbiežāk ieraugat kaut ko no savas pagātnes ar savas smalkās redzes uzzibsnījumu. Tam nav īsti sakara ar meditāciju, jo smalko spēju parādīšanās  var notikt gan saistībā ar meditāciju ( kā tāds blakusparādības efekts) , gan nē.  Droši varu teikt, ka  konkrētajam pārdzīvojumam nav sakara ar šizofrēniju un ar miega paralīzi. Šizofrēnija nāk kā refleksijas un rīcībspējas zudums, uzmācīgu domu vara pār cilvēku. Noteikts pārdzīvojums par to neliecina. Taču parasti visas šādas lietas der daudz detalizētāk pārrunāt  ar garīgo skolotāju vai ar kādu, kas ilgstoši un godprātīgi praktizē meditāciju kāda autentiska skolotāja vadībā.

Dažkārt koncentrējoties un meditējot ārējā elpošana apstājas un nesagatavots prāts uz to pārspīlēti reaģē. Ja mēs patreiz koncentrējamies un uzturam pareizu elpošanu, tad problēmām nevajadzētu būt. Ja šādas lietas atkārtojas, tad derētu pārliecināties par to, vai jūs pareizi elpojat un koncentrējaties pirms meditācijas un kā jums ir ar fiziskām aktivitātēm ikdienā.  Vēl tikai ieminēšos, ka šādas izjūtas neliecina par to, ka jūs mirstat vai arī, ka esat bijusi dziļā transā.