Kāpēc mani piemeklē tik daudz ķibeles? 23.05.2018

Kaspars jautā: Man pēdējo nedēļu laikā ir radušās tik daudz dažādas tehniska veida ķibeles, bojājumi, ka tas nevilšus liek aizdomāties par to – vai tam visam nav kāda slēpta nozīme, mācībstunda, kas man būtu jāņem vērā. Ko tas varētu nozīmēt?

Man burtiski vienas vai divu nedēļu laikā – sabojājās nopietns mūzikas centrs, tad sabojājās telefons, kā rezultātā es papildus tam vēl zaudēju daļu kontaktu ierakstus (daļu tomēr izdevās atjaunot). Tad radās visādas ķibeles ar datoru, tad  automašīnai nozaga spoguļu stikliņus. Tajā pašā laikā darbā bija ļoti daudz uzdevumi, kas jāveic noteiktā termiņā. Visas šīs ķibeles ļoti aizkavēja darbu paveikšanu.

Lūdzu izsakiet savu viedokli par šo situāciju un tās rašanās iemesliem.

Elvita Rudzāte atbild: Visas Kaspara ķibeles ir saistītas ar materiālo sfēru, kas liecina, ka viņš nav kaut ko izpratis tieši materiālisma mācībā, kas savukārt nozīmē, ka viņam nav pareiza attieksme pret materiālām lietām un laicīgo dzīvi.

Visas materiālās lietas ir laicīga un pārejoša parādība. Viss pieder Dievam. Visu materiālo mums dod Dievs, kaut arī mēs domājam, ka paši to ar savu darbu esam nopelnījuši. Mēs nekad nezinām, kad Dievs mums kaut ko atņems, jo tādā veidā Viņš pārbauda mūsu attieksmi pret materiālām lietām, cik mēs esam pieķērušies materiāliem labumiem. Piemēram, šobrīd ļoti daudzi cilvēki, kuri pārticīgi dzīvoja Ukrainas Doņeckas apgabalā, tagad visu ir zaudējuši. Daži no viņiem ir zaudējuši ne tikai mantu, bet arī tuviniekus. Šie cilvēki noteikti jau ir mainījuši attieksmi pret dzīvi, saprotot, ka tie ģimeniskie strīdi, kas vairākus gadus atpakaļ likās tik svarīgi, ka tika šķirtas laulības, tagad šķiet tik nebūtiski un nesvarīgi, jo zaudēts ir pilnīgi viss.

Laicīgā dzīve ir spēle, kurā katram no mums ir uzticēta kāda loma. Mēs tik ļoti esam aizrāvušies savas lomas tēlošanā, ka esam aizmirsuši par Dieva eksistenci un patieso dzīvi. Arī tie, kas saka, ka tic Dievam, patiesībā šī ticība ir ļoti vāja un vairāk cilvēks tic pats saviem spēkiem un nevis visā paļaujas uz Dievu. Tagad pasaulē ir izveidojusies tāda situācija, ka bez ticības būs ļoti grūti pārvarēt visus pārbaudījumus ar kuriem nāksies saskarties. Pasaulē notiek un notiks milzīgas pārmaiņas, un tas viss notiks tikai tāpēc, ka cilvēki ir pārāk attālinājušies no Dieva un pārāk iemīlējuši ilūziju, kurā dzīvo. Laiks sākt atpakaļceļu pie Dieva, bet to darīs tie, kas būs savā apziņas līmenī sapratuši, kas ir Dievs, kas ir Smalkais plāns, kādi ir Dievišķie likumi un kā tie darbojas laicīgajā dzīvē un ir gatavi dzīvot saskaņā ar cilvēciskajām vērtībām un Dievišķajiem likumiem. Pārējie cīnīsies par materiālo vērtību saglabāšanu, daži pat atteiksies no savas sirdsapziņas un pieļaus smagas kļūdas. Tāda ir dzīve, mums katram Dievs ir devis brīvo gribu un saprātu. Dievs tikai no malas noskatās kā mēs izmantojam savu brīvo gribu. Viņš mums neko neaizliedz, Viņš tikai noskatās. Tāpēc mūsdienās tik svarīgā mācība ir izšķirtspēja – saprast kas ir laicīgās vērtības un, kas ir mūžīgās un paliekošās vērtības, kas ir Gaisma, un kas ir tumsa, un kas stāv visam pāri.

Svarīgākais ir maksimāli pievērst uzmanību mūžīgām un paliekošām vērtībām. Piemēram, mīlestībai. Mīlestība ir mūžīga, tā iet līdzi no dzīves uz dzīvi. Arī attiecības ir mūžīgas. Mēs satiksimies nākamajās dzīvēs ar tiem cilvēkiem, kuri mūs ir sāpinājuši, kā arī ar tiem, kurus mēs esam sāpinājuši. Tāpat satiksimies ar tiem, ar kuriem mums ir izveidojušās ļoti labas attiecības. Tāpēc svarīgi ir visas attiecības attīstīt par labām attiecībām, jo no attiecībām nevar aizbēgt, tās turpināsies nākamajās dzīvēs gribam mēs to vai nē.

Pareiza attieksme pret materiālām lietām ir tāda, ka cilvēks izjūt pateicību par visu to, ko Dievs viņam ir devis un neuzskata to par savu īpašumu. Viņš priecājas, ka ir paēdis, apģērbies, ir jumts virs galvas un, ka var strādāt darbu, kas ir viņam un Dievam tīkams. Viņš neizvirza prasības un nenosaka nosacījumus, bet tikai dod, izjūtot prieku par to, ka viņš var dot. Viņš negaida novērtējumu, jo zina, ka visu redz Dievs un Viņš arī visu novērtē.

Pareiza attieksme pret laicīgo dzīvi ir tad, ja cilvēks saprot, ka viņš šajā dzīvē ir atnācis mācīties un apgūt noteiktas dzīves mācības, lai celtu savu apziņas līmeni. Ja viņš saprot, ka visi pārbaudījumi ar kuriem viņš saskaras ir viņam nepieciešami, lai viņš kļūtu dzīves gudrāks, tad viņa attieksme pret laicīgajā dzīvē notiekošo ir pozitīva. Tā nav nosodoša un viņš nebaidās no grūtībām, bet pieņem tās ar izpratni.

Es saprotu, ka manis sacīto varētu būt grūti uztvert tiem, kas vēl pagaidām ir neticīgi. Katram pienāk laiks, kad viņš sāk ticēt Dievam, tas ir neizbēgami. Žēl tikai, ka cilvēkam ir jāsaskaras ir milzīgām ciešanām, līdz viņš sāktu domāt par Dieva eksistenci. Kādam pat ir nepieciešamas vairākas dzīves ar smagām ciešanām, līdz cilvēks pagriež savu seju Dieva virzienā.