Sanita jautā: Lasot Elīnas jautājumu par pedantiskiem cilvēkiem, man radās pārdomas un jautājumi. Arī es pazīstu dažas sievietes, kuru māja vienmēr ir tīra, kārtīga, drēbes tīras un izgludinātas gan sev, gan bērniem. Es vienmēr brīnos, kā viņām tas izdodas. Tā kā man ir divi mazi bērni, tad manā dzīvē tīrības un kārtības latiņa mājas videi un pārējam ir ļoti samazinājusies, jo fiziski nepietiek laika visu uzturēt tādu, kā tas bija kādreiz. Esmu samierinājusies, ka tuvākajā laikā māja nekad nebūs perfekti tīra un kārtīga kā “bildītēs”, jo rotaļlietas vienmēr būs uz grīdas, nevis skaisti sakārtotas plauktiņos.
Tomēr gribētos jautāt, kur ir tā robeža, jo arī mājai vajag aprūpi, uzkopšanu. Cenšos piedomāt, ka bērni ir svarīgāki kā putekļu slaucīšana, jo pēc 2 dienām tie tāpat būs atkal sakrājušies utml. Kur ir tas līdzsvars?
Varu padalīties ar savu pieredzi, kas man parādīja tīrības un perfektuma mācību. Savā kāzu priekšvakarā aizbraucu uz viesu namu, biju sagatavojusi visādas skaistas lietiņas vides iekārtošanai un patīkamai noskaņai. Sagadījās, ka draudzene aizkavējās un vēl nebija atbraukusi pie manis. Tā nu viena pati sāku visu iekārtot, sakārtot, izdekorēt. Kad
biju visu pabeigusi, joprojām draudzene nebija un es skatījos uz to visu un nejutu to prieku, ko biju gaidījusi. Viss apkārt bija perfekti, bet es biju viena.. Tad sapratu, ka vienam arī skaistā pilī laimes nav, un svarīgāki ir cilvēki apkārt.
Elvita rudzāte atbild: Es domāju, ka Sanita ar savu vēstuli pati atbildēja uz jautājumu. Ja cilvēkam viņa prasību izpilde nedod prieka izjūtu, tad kāda jēga tādām prasībām, kas nedod prieka izjūtu?
Svarīgi ir atcerēties par vērtību hierarhiju – kas ir augstāk un kas zemāk, atcerēties par mūžīgām (paliekošām) un laicīgām (pārejošām) vērtībām. Tieši vērtību hierarhija arī nosaka robežas, bet katram cilvēkam vērtību sistēma ir atšķirīga, tāpēc arī robežas atšķirīgas un var rasties strīdi ar citādi domājošiem. Tāpēc grozies kā gribi, nākas citus pieņemt tādus kādi viņi ir, neizvirzot pret tiem prasības un pārstājot sevi šaustīt, ja nespēj “pārlēkt pāri latiņai”, kuru pats esi nolicis.